|
Dec. 9th, 2019|10:43 am |
domāju, ka nekāds īsts garīgums nav iespējams, ja cilvēks nav kontaktā - turklāt pastāvīgā - ar to, kas notiek emociju līmenī. jo īpaši dusmām. esmu novērojusi, ka cilvēkiem ir kaut kā vieglāk atzīt, ka viņi ir ļoti skumji vai ļoti perversi, bet dusmu noslēpšanai pašam no sevis tiek būvētas visādas absurdas morālas sistēmas, kas tikai tās iekonservē.
prāti, jo īpaši spēcīgi prāti, mēdz sevi maldināt, konstruēt dažādas nevainojamas teorētiskas sistēmas, kur ir grēki, piedošanas un žēlastības, tomēr nevienam no šiem jēdzieniem nav nozīmes, ja to nesaprot sirds līmeni, savas personiskās dzīves līmenī.
ar to es nesaku, ka morālteoloģijai nav jēgas. protams ir, bet šai jēgai ir tikai organizatorisks, ne dvēseles pestīšanas vai dzīves svētdarīšanas nolūks. |
|