|
[Jan. 4th, 2019|01:30 pm] |
|
|
|
Comments: |
praksē gan neduālismā arī ir savi duālisma principi. jo augstāks spēks ir, tikai pašā. un tam var saukt visu, ko sauc uz Kristu. Apžēlojies, paldies, palīdzi,... Tieši kā to praktizē it kā non-dualist Dainis un īstenībā arī šamaņi. Taču neduālisms, manuprāt, aicina neapstāties tikai pie lūgšanas, bet arī to izstrādāt ar self-healing
Praksē neduālisma kā vienotas mācības nemaz nav. Arī kristietību var saukt par neduālismu. Tas apzīmē noteiktu virzienu, kur katrs ir sava ceļa gājējs, cits paķer klāt kristu, cits tantru, cits sēnes vai psihoterapiju. Cits cenšas praktizēt uzreiz tīro formu (to, ko māca Ramana Maharši un zari no viņa celma - kā mooji). Tīrā forma, kas ir vistālākā visslepenākā mācība gan budismā gan kristietībā, varbūt nav uzreiz piemērota cilvēkiem, kam vispirms jāizstrādā citas lietas. Kas sevi vēl skaidri neredz. Citādi rodas farizejisms un pašapmāns, ka sāk sev un pasarg dievs vēl citiem borēt ka viss ir tikai ilūzija un tava prāta konstrukts, viss tūliņ pazudīs, un lūdzu saproti, ka tava lūgšana nav īsta, jo palīdz tikai tev pašam. Jo dvēseles ievainojumi prasa, ka tos vispirms aplūko, ņem par pilnu un dziedina ar nolūku un uzmanību.
Kristietībā lūgšanas (liturģija, grēksūdze un sakramenti) (jo īpaši pareizticīgo baznīcā, kur krāj tuksneša tēvu ("guru") pieredzi) ir daudzos gadsimtos izstrādāts un jaudīgs self healing instruments, kas balstīts cilvēka psiholoģijā un enerģētiski jaudīga avota piesaukšanā. Nav nekādas starpības, vai tas atrodas iekšā vai ārā. svētais gars utt. svētbilžu bučošana un svecīšu likšana ir tipa energy work. es varbūt jau tev teicu, ka sapratu, ka liturģijā ir visi tie paši soļi, kas šamaniskajā dziedināšanas ceļojumā.
ko mēs vispār zinām, kas ir lūgšana, pirms neesam lūguši? daži to definē kā dvēseles stāvokli, kur tu sēdi "mettā", vibrē žēlastības klātbūtnes apziņā. citi runā par to, ka katra tava ieelpa ir lūgšana un izelpa ir dieva slavēšana. neko mēs nezinām.
darbu reliģija/ticības reliģija | |