|
Jan. 4th, 2019|01:30 pm |
ieraxtīju pie methodrone, bet jāpiefiksē arī šeit - "liecība"?
pirms kādiem 19 gadiem man bija pēkšņas Dieva - mīlestības upes - sajūtas, uzrunāja arī labums un sirsnība kristiešu vidū, iepretī diezgan nežēlīgajai pusaudžu alko un destrukt. attiecību realitātei. tad ar laiku, apm 10 gadu laikā, sāku "atkrist", jo besīja lietas baznīcā, īpaši seksisms un pareizums (šķita, ka man stipri jāierobežo mans radošums un emocijas un vispār viss ķermenis jāatstāj aiz durvīm), bet joprojām atcerējos savu atklāsmi tikai sāku domāt, ka tas ne obligāti ir kristīgais dievs.
tad sāku pētīt šo "kaut ko citu" palēnām atklāju veselu garīgo realitāti; apzinātība, meditācija, viss neduālisma virziens, pa ceļam nedaudz arī enerģijas iečekoju un psihedēliju. tagad, man tikko nomira tēvs. viss izskatījās tieši tā - https://www.youtube.com/watch?v=0Gj4cwdqNng - un notikumos ap viņa nāvi es vienkārši peldēju tajā garīgajā telpā, un tad arī sapratu, kā tajā darbojas lūgšana - kā tiekšanās, kā ķeršanās pie rokas, kaut kas tāds, kā trūkst neduālismā. kur bieži iemitinās intelektuālais snobisms un pašsaustīšana, netiek validēta ne tava vainas sajūta, nedz dota cerība, nedz līdzekļi, kā palīdzēt tiem, ko mīli. ko darīt lielās ciešanās? kas ir ērtāk - sev teikt "ciešanas ir mana prāta konstrukcija, un es esmu lohs, ka ar tām identificējos" vai saukt "apžēlojies"? visa tā psiholoģiskā realitāte tiek noraidīta un tādējādi paliek tumsā un mēs līdz ar to.
Kristietība ir stāsts par to, kā Vārds tapa Miesa. Logoss, visur esošā apziņa, viss, ar ko dīlo neduālisti, kristībā mums pasniedz roku, būvē tiltu, "apžēlojas". neizliksimies, ka nedzīvojam sūdos, ja pagaidām vēl dzīvojam. ja tas aizņem lielāko daļu nu mūsu apvāršņa. vai ka mēs "jau esam šeit" un "tas tikai jāierauga", ja duālismā kritušās sirdis bauda tikai izolāciju un kulšanos pa saviem grēkiem. visas ilgas ir ilgas pēc dieva un visas sāpes ir sāpes par šķirtību no dieva. lūgšana ir transportlīdzeklis. un tā sākās ar "grēknožēlu" - atzīšanos savas dvēseles slimībās un ego nespējībā.
ā, un maybe cilvēkiem Āzijā un Peru, kas ir dzimuši citā garīgajā telpā, kam ir cita miesa un nav tik stingru ego robežu, līdz ar to arī ciešanu, drāmu, vainas sajūtu, traumu utt., kas ir vairāk kā "bērni", varbūt viņiem ir pavisam citas garīgās vajadzības. viņiem pietiek ar self-inquiry, midfulness, un varbūt nav vajadzīgs Kristus? es nezinu. es domāju, ka reliģija vienmēr ir arī antropoloģija. |
|