es to piedzīvoju psihoterapijā. sauksim tos par extremāliem emocionāliem apstākļiem. piedzīvotais grūti padodas aprakstīšanai, jo sanāk vienas vienīgas banalitātes. nu tur - viss ir viens, vienots utt. kad es par to mēģinu domāt, tas tas drīzāk atgādina kaut kādas organiskas formas. es to iztēlojos kā koku. toreiz es biju vienlaicīgi gan viss koks, gan viens maziņš fragmentiņš - lapa, skabarga vai molekula. es pilnīgi normāli uztvēru sevi kā atsevišķu būtni, bet kaut kā vienlaicīgi arī iekļāvos tajā visā "kokā". emocijas jutu, bet tās savā ziņā nebija tik svarīgas. un vēl tur bija tāda īpatnēja laika uztvere. pagātne, tagadne, nākonte īsti nedarbojās. tās bija tikai kā jēdzieni. Laiks arī bija kā koks, kurš ir viss pilnīgs un gatavs, tomēr turpina tapt.

(Reply to this) (Parent)