man liekas, ka sevis pieņemšana caur cīņu ar sevi ir obligātais cilvēka uzdevums. tādējādi tur nav pretrunas starp šķietami pretrunīgo cīņu ar sevi un no otras puses sevis pieņemšanu un mīlēšanu.

(Reply to this) (Thread)

tu runā par nedaudz ko ciut, manuprāt. šobrīd sabiedrībā un dzīvesstila žurnālos tiek aktīvi propogandēts tikai sevis pieņemšanas, ne mainīšanas vai samierināšanās un pacietības likums

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tieši tā, bet es esmu par vidusceļu un man šķiet neauglīga jebkāda slīgšana galējībās. jā, nekritiskas sevis pieņemšanas propaganda ir izplatīta sērga, bet arī tai cīņai, manuprāt, ir jābūt adekvātai un saprātīgai un no mīlestības izrietošai. citādi to ir viegli sajaukt ar sevis nicināšanu un noliegšanu un tad no šādas cīņas nav jēgas, jo tā ir kārpīšanās seklā ellē.

(Reply to this) (Parent)

man vienkārši nesen viens sprediķis atvēra acis uz iedzimtā grēka konceptu un es gribu mēģināt citādi lūkoties uz šīm lietām. ka koncentrēšanās uz cilvēka grēcīgumu un vājumu un cīņas nepieciešamību nedrīkstētu nozīmēt cilvēka dabas nicināšanu. tā man ir privāti būtiska lieta, jo es pārsvarā esmu uzskatījusi cilvēku un tā eksistenci par nožēlojamu. bet tas būtu drīzāk jāuzlūko nevis kā brāķis, ka mēs visi esam pēc definīcijas brāķēti, bet gan attaisnojums, šī dzēvesstila žurnālu ideja Dieva priekšā - tu neesi ideāls, bet Tev ir tiesības tādam būt.

(Reply to this) (Parent)