| |
[Oct. 7th, 2010|12:14 pm] |
Baigi krutā tante
"Čekists mani iebāza skapītī - nu un tad! Ko tad viņš man var izdarīt?"
Lidija Lasmane-Doroņina bija 21 gadu veca Sarkanā Krusta medmāsu skolas audzēkne, kad viņu 1946.gadā apcietināja padomju vara. Kopā ar vecākiem Lidija bija sniegusi palīdzību meža brāļiem. Dzimtas mājās, Pāvilostas Viesturos, tika izbūvēts slēpnis - turp nesa ēdienu un drēbes. Par to Lidija dabūja astoņu gadu cietumsodu. 1970.gadā viņu notiesāja - «par nepatiesu sacerējumu, kas diskreditē padomju varu, izplatīšanu», bet 1983.gadā - «par pretpadomju aģitāciju un propagandu». Tas Lasmanei-Doroņinai maksāja 14 gadus cietumos un lēģeros.
Vai esat domājusi, kā cilvēka izpratni par gaismu, siltumu, iespēju elpot svaigu gaisu un paēst maina tā visa trūkums?
Cenšanās piepildīt vēlmes jau tik un tā ir. Katram cilvēkam. Mani mazbērni, piemēram, mani neklausa. Tā ir brīnišķīga dzīve! Ir dažādas sajūtas, arī tās sliktās. Ja tās nejustu, tad jau nejustu arī labās, netiektos pēc tām. Bez sliktā nevar.
Sliktajam ir robežas, vai tas ir bezgalīgs?
Manā uztverē sliktais nav bezgalīgs. Tā kā esmu kristiete, zinu, ka labais ir uzvarējis. Kristus ir augšāmcēlies. Tas ir mans pamats. Kristīgās vērtības ir mans atskaites punkts. Tāpēc man nav apnicis dzīvot. Man patīk viss, ko no Dieva saņemu.
No kurienes šī pacietība?
Dievs saka: par visu esiet pateicīgi! Par visu. Pamēģiniet pateikties par to, ka esat slimi. Vai - ka jums šodien nav, ko ēst. Man tā ir bijis - arī tādos brīžos esmu pateikusies un sajutusi, ka Viņa gaisma paliek manī. Kuram tad ir vairāk uzlikts, nekā viņš spēj panest? Nevienam. Ja ir vairāk, Dievs ņem pie sevis.
Vai jūs kādreiz gremžaties?
Protams! Es lasu Latvijas Avīzi - tur beigās ir cilvēku izteikumi par notiekošo. Reizēm skaišos uz viņiem - kā cilvēki var tā īdēt par pasauli. Reiz skatījos TV raidījumu, studijā bija Ivars Godmanis. Kāda sieviete piezvanīja un tiešraidē burtiski izlamāja viņu. No tādas dzirdu, viņš atteica. Ārprāts, es nodomāju, kādā krāmu tirgū esmu iekūlusies. To klausīties bija šausmīgi - kad cilvēki vairs nejūt, ka viņi ir cilvēki. Sāk zaudēt cilvēcību. Kas mēs esam: cilvēki vai cits cita nīdētāji? Kā mums trūkst, ka mēs tā kliedzam? Vai mums vajag vairāk un vairāk, un vairāk? Tad nekad nepietiks.
Kurnētāju zeme. Latvijā ir miers, nav kara. Neviens nemirst badā. Esam iesākuši dalīties ar tiem, kuriem klājas grūtāk. Senāk to nepratām. Tāds termins - žēlsirdība - padomju laikā neeksistēja. Tagad esam iemācījušies dalīties ar tiem, kuriem nav. Tas ir uz labu. Tā vajag turpināt. Katram pašam ar sevi jāsāk. Dalīties, ja tev ir, bet otram nav. Saprast, ka otrs ir cilvēks, lai kāds arī viņš būtu.
Vai politiķi nav pelnījuši, ka sliktos darbus atklāj un sabiedrība par tiem izsakās?
Cilvēkiem nav stingru pamatu - garīgu, morālu. Tāpēc viņi kurn. Man ir pamats - Dievs, viņam es prasu, kas man jādara kā cilvēkam, viņa radībai. Es par to interesējos. Bībelē rakstīts: ja tavs brālis grēko - mani brāļi ir visi latvieši, visi cilvēki, kas šai zemē dzīvo -, ej pie viņa, saki to viņam! Ja viņš neklausās, pasauc liecinieku. Ja tad vēl neklausās, liec visas draudzes priekšā. Runā. Nevis norej. Viņš varbūt nesaprot, ko dara.
Vai latvieši ir pelnījuši savu valsti?
Pelnījuši?
Jā. Vai jebkura tauta ir pelnījusi savu valsti?
Vai mēs vispār zinām, ko esam pelnījuši, kas mums pienākas? Dievs radījis visus cilvēkus no vienām asinīm. Katram devis savu zemi, kur dzīvot, valodu. Kāda nopelnīšana, tā ir dāvana! Var nākt zemestrīce vai virpuļvētra, un mēs pazūdam. Ko esam pelnījuši? Žēlastību no Dieva - ja mēs to lūdzam! Tas ir vienīgais, uz ko varam cerēt. Ja mums ir tā laime būt savā zemē, dzīvot savā valodā, tad rīkosimies pēc Dieva prāta, ne pēc savas mantkārības, kaislībām un iegribām. Varbūt tad mums veiksies.
Pieticības mums trūkst. Absolūti. Ar kurnēšanu nekur tālu nevar tikt. Ā, tas ir miljonārs - mēs nikni. Nu, viņam tika! Viņš prata saraust. Kas par to?
Kas viņam būs no Dieva, ja viņš sarausis uz citu rēķina?
Nekas viņam nebūs! Viņam dota tāda prasme - saraust. Dievam mēs visi esam vienādi, gan miljonāri, gan nabagie.
Arī negodīgie un tie, kā jūs, kuri vienmēr rīkojušies pēc sirdsapziņas?
Es neesmu vienmēr rīkojusies pēc sirdsapziņas. Citādi jau man tās nebūtu, es to nejustu. Cilvēks nespēj vienmēr rīkoties pēc sirdsapziņas, tāpēc jau mēs nedzīvojam debesīs, bet uz zemes. Šīs pasaules valdnieks ir sātans. Viņam liela vara, viņš ir spēcīgs. Pietiek sagrēkot tikai domās - oh, es otram to un to!
Ar sātanu jūs domājat visu ļauno, kas izpaužas pasaulē?
Nu, tā tas ir. Ir tikai labais un ļaunais. Vidusceļa nav. Mums tikai liekas, ka mēs kaut kur pa vidu svārstāmies. Pa vidu nemēdz būt.
Filmā sakāt, ka padomju režīmā, būdama disidente, nostājāties nevis pret sistēmu, bet gan pret ļauno. Kā pret to nostāties mūsdienās, kad no cilvēka bieži tiek prasītas nevis lielas, bet tieši mazas izšķiršanās? Kaut vai - nepakļauties lielveikala kārdinājumam. Sīkums, bet...
Es pakļaujos lielveikala kārdinājumam. (Norāda uz kafijas galdiņu.) Tas ir Fazer no lielveikala, bez riekstiem. Es varu to nopirkt, un es baudu šo šokolādi. Dievs mani nav nolicis uz zemes kā cietēju, kurai tikai jārāpo. Mēs ražojam, baudām, dzīvojam! Kaut arī zinām, ka tā ir niecība, būs jāmirst, bet nekas. Man garšo Fazer.
Vai jums dzīves ir žēl?
Cilvēkam pieder tikai šī minūte. Kas notiks nākamajā, nav zināms. Mēs varam te palikt sarunas vidū. Mēs jau nepiederam sev, bet Dievam. Visu, ko viņš dod, es pieņemu ar prieku. Visu dzīvi sev apkārt. Visus strīdus, kas notiek. Labi, par tiem nevar priecāties. Bībelē rakstīts: neiekarsti par to, kas tev acu priekšā dara ļaunu! Es jau iekarstu, bet cenšos mierīgi uztvert. Reizēm cilvēks, ļaunu darot, neapzinās, ko dara. Viņš nezina, kā vajag. Man viņu jāmīl kā brāli, kā sevi pašu.
Viņu vai tās kļūdas?
Cilvēku. Nav attaisnojams ļaunais, ko cilvēks dara, nedz arī viņa netikums. Bet cilvēks var mainīties, viņš var augt. Tā mēs esam radīti. Ja tā sāk domāt, tad arī rodas spēks stāties pretī ļaunajam. Nepieņemt to. Absolūti tīrs neviens nevar būt, bet censties var. Filmu Ešafots esat redzējusi? Nu, redziet, cilvēkā mājo zvērs. Tas jādzen prom.
Vai jums ir izskaidrojums, kāpēc padomju režīmā nepelnīti piedzīvojāt ciešanas?
Viņi jau nebija sliktāki par mani, tie čekisti. Viņi bija tādi paši cilvēki kā es, vienmēr viņus tā esmu uztvērusi. Vienkārši tajā mirklī viņi bija padevušies ļaunumam. Cilvēks var pārtapt - saprast, laboties katrā mirklī. Tam mums apziņa dota.
Daudzi Latvijā tagad apsēsti ar jogu, tajā tiešām daudz kā laba. Lai cilvēki meklē un cīnās ar sevi. Tas ir labi.
No padomju režīma jūs cietāt tāpēc, ka rīkojāties saskaņā ar sirdsapziņu, nevis kā īpaši cīnījāties. Vai sevi uzskatāt par cīnītāju?
Nē. Man bija ļoti bail, bet gāju un rīkojos ar visām bailēm. Bailes cilvēkam ir instinktīvas. Tagad arī man bailes piedurties kaut kur, sasisties. Bet pārliecība un sirdsapziņa man ir.
Mūsdienu Latvijā ir salīdzinoši tik pateicīgi apstākļi, lai realizētu brīvību, taisnīgumu. Kāpēc tas nākas tik grūti?
Katram cilvēkam, kurš dzīvo pēc principiem, agrāk vai vēlāk nākas saskarties ar ārēju pretestību. Man savulaik nebija grūtāk kā jaunajiem cilvēkiem tagad Latvijā. Tikai grūtības bijušas citādas.
Es nevarēju pieņemt, ka man - piedzimušai brīvā valstī, mīlošiem vecākiem, lauku idillē - piecpadsmit gadu vecumā tas bija jāzaudē. Latviju [pagājušā gadsimta 20.-30.gados] visi cēla. Lauki bija pilni, ne tā kā tagad. Bija māja pie mājas, kaimiņi cits citam palīdzēja. Dzīve plauka. Cilvēki centās. Katrs laucinieks sevi, kā tagad mēdz teikt, atražoja. Katrs bērns no sešu gadu vecuma ganīja pīles, zosis, vēlāk govis. Visi strādāja. Bezdarbnieki bija tie, kuri vēlējās strādāt tikai savā profesijā. Arī tagad tādu daudz, jo viņiem maksā. Kāpēc nesaņemt par velti? Mēs jau paši lutinām sevi.
Toreiz nebija pensiju un pabalstu katram cilvēkam. Bija tikai valsts ierēdņiem. Kur nu lauciniekiem! Laukos katrā pagastā bija nabagmājiņa, kā toreiz to saucām. Tur strādāja cilvēki, kuri vairāk neko citu nevarēja. Viņi neatpūtās, tantiņas adīja zeķes. Visiem strādniekiem, visai mūsu mājai viņas saadīja zeķes! Katru sestdienu gājām turp ar groziņu. Sevišķi sestdienās, kad mamma ko garšīgu izcepa. Grozu atstiepuši, ar brāli sēdējām un klausījāmies, kā vecs turku kara dalībnieks stāstīja par seniem laikiem. Viņš nolika savu koka kāju uz ķeblīša un runāja. Mums bērniem bija lieli brīnumi, tā viņu mīlējām! Tāda jauka dzīve toreiz bija. Cilvēki turējās kopā.
Jūs esat teikusi, ka kopā turēties ir būtiski. Sistēmai svarīgi, ka cilvēki ir pa vienam - tad tos viegli uzvarēt.
Mēs Latvijā esam galīgi saskaldīti. Tā ir liela problēma. Arī tās daudzās partijas. Atceros, kā mans tēvs ulmaņlaikos sacīja - paldies Dievam, ka vairs nav jākaro starp tām daudzajām partijām!
Kas tas ir - vai kašķīgums?
Nav kašķīgums. Mēs esam viensētnieki. Lieliski vienpatņi. Kas tik mūs nav verdzinājis un šķēlis! Tik maz mums bijis kopības. Tāpēc tik jauki ir mirkļi, kad saskrienam kopā.
Šī brīvība mums bija par velti uzdāvināta. Varbūt par tiem milzīgajiem upuriem, ko Latvijai nācās dot. Es vienmēr atcerēšos Sibīrijā badā nomērdētos, kurus nevarēja aprakt, bet sakrāva kā malkas grēdu - cilvēku virs cilvēka, krustām šķērsām. Kad drusciņ atkusa, noorganizēja brigādes, kas cilvēkus ietu aprakt. Nevarēja jau izrakt bedres. Drusciņ vien apbēra ar zemi. Tie cilvēki - brāļi - man vienmēr acu priekšā. Par manām grūtībām šeit nav ko runāt. Tās bijušas, bet Dievs mani uz rokām ņēmis un nesis pāri visām bedrēm. Viņš tik daudz laba man darījis, ka uztveru viņu kā savu tēvu, kurš stāv aiz muguras un vienkārši žēlo.
Kā jums izdevās saglabāt cilvēcību pavisam grūtos apstākļos, kad cietumā bija jāguļ dubļos uz cementa grīdas, apavi drēgnumā sapelēja, bijāt badā un svaigā gaisā netikāt? Reiz lēģerī ilgas stundas tikāt aizmirsta soda vietā - tumšā, mazā skapī, kur varēja sēdēt vai tik tikko nostāties.
Vai dieniņ, nu un tad! Čekists mani iebāza skapītī - nu un tad! Ko tad viņš man var izdarīt? Sēdēju tur sapampušām kājām. Lēģerī to sauc par boksu. Mēs abi bijām cilvēki, gan es, kas tur tumsā sēdēju, gan viņš, kurš mani aizmirsa. Nezinu pat, kuram no mums bija labāk - man bija Dievs, ar kuru sarunāties pa to laiku. Kā bija viņam?
Kā, būdama disidente, vērtējat tos, kuri sadarbojās ar padomju režīmu?
Cilvēki dzīvoja, kā prata. Es nemaz negribu viņus vērtēt. Viņi ir vērtība paši par sevi. Jo cilvēki. Jo mākslu radīja, kaut ko meklēja šajā Dieva pasaulē. Kas tad ir tie, kuri viņiem pārmet? Ar kādām tiesībām? Ko paši darījuši? Viss sākas ar sevi pašu.
Kādu laiku pēc tam, kad pārnācu no lēģera [1988.gadā], vairākus gadus nostrādāju «čekas maisos»*. Neviena maisa gan tur nebija. Domas dalījās, lielākā daļa [cilvēku, kuri pie čekas maisos atrodamajiem dokumentiem strādāja] nosprieda, ka nevajag publicēt [to cilvēku vārdus, kuri padomju režīma laikā bija sadarbojušies ar čeku]. Mans viedoklis bija tāds, ka vajag publicēt. Vajag sabiedrībai to izrunāt. Prezidents [Guntis Ulmanis] varēja vērsties pie tautas ar jautājumu - ko darīsim? Vai piedosim saviem brāļiem?
Tā nenotika, un tagad, kā nāk vēlēšanas, tā atkal «maisus» ceļ ārā. Jo nav izrunāts. Jau atkal vienam jāvēršas tiesā, jo viņa vārds pavīdējis saistībā ar čekas maisiem. Ko tiesa var dot? Tā pēc burta skatās. Šis ir morāls, ne tiesas jautājums. Cilvēkam pašam jāsaprot, ka tas, kā viņš toreiz rīkojās, varbūt nebija īsti... Ar kādu šantāžu, draudiem cilvēkus čeka vervēja. Saprotiet, sistēmai bija svarīgi nolikt mūsu tautu uz ceļiem - to daļu, kura vēl nebija izvesta. Tādēļ nav svarīgi, kurš par kuru ziņoja. Tie ziņojumi nav nekā vērti. Tāda bija sistēma.
Tagad mums vajadzētu visu to izrunāt. Tas palīdzētu izgaismot šausmīgo sistēmu. Lai tā nekad vairs neatjaunotos. To nevar attaisnot un aizmirst, bet var izrunāt, piedot un rīkoties, lai līdzīgi nekad vairs neatkārtotos.
Jūs esat piedevusi?
Jā. Ar ļauno jau nevar dzīvot. Vilkt līdzi noziedzīgus režīmus - kamdēļ? Tad jau es nevarētu naktīs gulēt, no rīta pamosties. Viņi jau arī nomirst, tie režīmi. Visas impērijas kritušas, visi jūgi izjukuši. Dievs redz cilvēku ciešanas zem šiem režīmiem, un visam ir savs laiks.
Atmodas sākumā, kad radio aicināja uz barikādēm un Rīgā no visām pusēm iekšā brauca smagās mašīnas, - cik saldi es tonakt gulēju! Latvieši sasaucas, es domāju. Mostas! Līdīs ārā no nelaimes! Dievnami bija cilvēku pilni. Manī bija miers un prieks. Es sajutu, zināju, ka būs labi. Ap barikādēm vilka dzeloņstieples, man nāca smiekli par šiem nožogojumiem. Ko tie dod pret vienu bumbu vai raķeti? Bet mēs nācām savām plikām rokām. Kas ir viena bumba vai raķete pret pārliecību?
Kur palikusi šī kopība, pārliecība?
Tāds ir cilvēks. Tik nepastāvīgs.
Kāds ir cilvēks?
Kā zāle laukā. Kas tad ir dzīve? Viens mirklis. Manam tētim bija 93 gadi, kad viņš nomira. Pirms nāves viņš teica - ak, meitiņ, ja tu zinātu, cik dzīve ir īsa! Viņš atminējās savus pirmos skolas gadus, pirmos zābaciņus. Viņam bija tik skaidra galva, viņš mācēja skaisti atcerēties. Ar mieru un prieku nomira. Tēvā bija izcils miers. Tikai vecumā viņš ļoti skuma pēc mammas, kura nomira pirmā, viņai tad bija 86 gadi. Blakusistabā dzirdēju, kā tēvs čukst: vai atceries, kā šķūnītī pavadīji mani uz karu, kā šķīrāmies? Tā viņš čukstēja. Vienmēr teica, ka grib pie mammas. Viņi nodzīvoja kopā gandrīz 60 gadu, desmit no tiem tētis bija apcietinājumā. Vecākiem bijām trīs bērni - brālis, māsa un es.
Kā jūs, būdama pensionāre, iztiekat šodienas Latvijā?
Man pietiek. Kā represētajai man pensija ir drusku lielāka. Esmu Latvijas Neatkarības kustības dalībniece**, saņemu vēl klāt piecdesmit latu. Izdzīvot varu labi, palīdzu daudziem. Man vienmēr ir pieticis. Ja manam bērnam būs mazāk, es dalīšos. Ja manam draugam būs mazāk, es dalīšos. Ja kādam vajadzēs, es dalīšos.
Ja mēs Latvijā Dieva svētības sāksim skaitīt, kas mums katru dienu dotas, jutīsimies apmulsuši. Esam dzīvi, veseli. Spīd saule, ir puķes un dzīvība visapkārt. Mums ir tik brīnišķīga auglīga zeme! Maize uz galda. Mums ir sava zeme un brīvība. Daudzām tautām nav. Par ko mēs gaužamies un raudam?
Lidija Lasmane-Doroņina
Dzimusi 1925.gadā. Uzaugusi Pāvilostā
Mācījusies Latvijas Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu skolā Rīgā
Augstskolās padomju režīma gados netika uzņemta, jo tika uzskatīta par varai bīstamu
Bijusi viena no pirmsatmodas laika (1987.gadā) žurnāla Auseklis veidotājām, galvenā redaktore. Žurnāls tapa pagrīdē
Bijusi Latvijas Neatkarības kustības biedre
Izciešot trešo apcietinājumu, 1983.gadā ar ārzemju latviešu palīdzību panāca, ka par Lasmanes-Doroņinas lietu uzzina Amnesty International un Sarkanais Krusts, kas protestēja pret sirdsapziņas cietumniekiem PSRS
Lēģeros sēdēja kopā ar leģendārā krievu disidenta, kodolfiziķa Andreja Saharova grupas biedrēm Irinu Ratušinsku un Tatjanu Osipovu
1995.gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, bet atdevusi to atpakaļ, uzskatot, ka ordeni saņēmuši arī VDK (čekas) ziņotāji
Bijusi precējusies ar Mihailu Doroņinu, ģeologu un humānistu
Ir meita, trīs mazbērni, seši mazmazbērni |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}