Telpas · elpa

(internetam problēmas, tādēļ veru vaļā Vordu)

Šodien iedomājos...  ka ne vienmēr ir iespējas (vai varbūt pat ļoti reti) dalīties ar emocijām, sajūtām. Vai varbūt vienīgā iespēja netiek pamanīta. Bet varbūt to pamana, tikai nedrošība attur.

Tad ar tām sajūtām notiek līdzīgi kā ar sapņiem – tās pagaist. Atmiņās ir zināšana par to, ka tas bija patīkami, nepatīkami, satraucoši vai kā citādi, bet KĀ tieši, to vairs nespējam restaurēt. Arī kā sāpes. Atceramies, ka ir ļoti sāpējis (dažādi, šoreiz iztēlojos pēc iespaidīga kritiena pakausi atsitot pret ledu), bet to, kā bija, nespējam sajust vēlreiz, ja vien neatkārtojam sāpju izraisītāju. Un tā pat arī, piemēram, ar sajūsmu.

Tā lūk. Bet tad vēl nespēju iztēloties, ka pēc dažām stundām patiešām liels emociju vilnis. Tik liela iedvesma, ka beidzot vairs necentos to paturēt sevī, cerot, ka tās paglabāšu kādai citai reizei... Kādai īpašai reizei. Bet nekā. Tās jārealizē nekavējoties, par apspiešanu vispār nedrīkst domāt. Un šovakar es ļāvos. Bet neatradu kur, neatradu kam...

Iesākumā devos ielās, nesdams džambu.Gāju un dauzīju, cik nu varēju – vienu roku bija maz iespēju izmantot. Iegāju JR grāmatnīcā, tā, kas Barona ielā. Uuuf , tik daudz grāmatu, ko gribētu. Pašķirstīju, šo to palasīju un pat ar nelieliem izvilkumiem pietiek, lai iedvesmotos, lai domas raisītos, lai prāts un gars kļūtu vieglāks. Varbūt esmu iemācījies nesabojāt sev noskaņojumu  grāmatnīcā, kad zinu, ka šobrīd nevaru atļauties neko. Jā, citas reizes pat būtu varējis, bet šoreiz galīg nekā. Sev ne.

Gāju līkločiem uz un cauri Vecrīgai, dauzīdams džambu, bet tā arī nekur neapsēdos. Šī bija otrā reize ar džambu ielās. Pirmajā noenkurojos pie Kongresu nama pretī Saulei. Bija arī klausītāji, šķiet, arī baudītāji. (neko daudz jau no manis nevar baudīt)

Bet ne šodien. Šodien neatradu sev vietu. Bet atpakaļceļā satiku paziņu.

Hmm, ir dzirdēts, ka cilvēkiem ir dažādas auras, kas pievelk ubagus vai sitējus, var arī ko gaišu pievilkt. Vai es pievelku tādus, kas grib stāstīt savus piedzīvojumus? Varbūt man ir „klausītāja” aura. (bet ne vienmēr). Bet kādēļ gadās, ka man netusētājam/nedzērājam citi stāsta par saviem piedzīvojumiem, kā pielējušies, kādu piesituši vai kaut ko citu, kas man nemaz neinteresē... Un es to uzklausu, nav jau grūti. Tik pabrīnos, jo šie tak zin, ka man tā ir nesaprotama pasaule.

Mjā, nu saprastu, ja viņiem šķistu, ka tā kāda grēksūdze. Bēt tā taču nav – izklausās pēc lielīšanās (em, ir gan reti izņēmumi, kad tiešām jūtama  nožēla).

Un tā es negribu beigt vakara pastaigu. Atstāju dzīvoklī džambu... Bet varbūt šoreiz neklīdīšu viens pats tukšām rokām. Dažkārt ir fotokamera. Šoreiz ne, jo nav naudas filmiņai (tikai transportam), un digitālo negribas. Un vispār šovakar jutu, ka nevēlos aizslēpties aiz kameras. Ieskatījos grāmatu plauktiņos. Jā, viena no mazākajām... izlasīte ar I.Ziedoņa dzeju.

Sāku no beigām. Bastejkalnā, pašā augšā sēdēdams dziedāju klusi. Apņēma skaistas dvesmas. Bet tad tās palika manī. Un šoreiz ir citādi. Tās izdzina saknes. Iedzina manī. Un turpinās augt.

Un pēc tam no sākuma. Atgriezos pēc saulrieta. Daudz soļu un klusa lasīšana Rīgai un pasaulei. Rezonēju.

Mūsos atbalsojas viss pasaulē notiekošais. Un arī mūsu domu spēks iespaido apkārtējo pasauli