| |
| |
|
puzle
Zīme.. Un es šogad rakstīju par puzli. Puzle. Pasaules puzle. Un šodien tā atnāca pie manis. Kāds cits to izskaidrojis pilnīgāk nekā mans prāts pārtulkojis sirdi. Atsūtīja man šo puzles gabaliņu. Vakar mēs gaismai ļāvām spīdēt spožāk, siltāk. |
|
| |
| |
|
bērnudārzs
baaaaaigs nogurums. žāvājos, bet gulēt iet vēl nevaru. sen nebiju fotografējis kādu pasākumu.. Tā nu gadījās bērnudārza izlaidums. Ak, sentimentālas atmiņas uzraka par to, kā nebiju gājis bērnudārzā. Šņuk-šņuk hahaha. Un tā nu vēroju šos absolventus, jā, cik spēcīgi izteiktas jau personības iezīmes, talanti. Tas laikam arī diezgan glauns bērnudārzs ir. Dziedāt un skaitīt pantiņus šie māk un vēl šo to. Bet vislabāk šie prot kliegt, skriet un priecāties. Tā kārtīgi priecāties. Un vēl arī kaut cik brīvi viņi māk būt... Bet tā izglītības sistēma, kas viņus gaida, māca rāmjus, māca nepriecāties tīri.. un vēl.. To visu gan daudz labāk māca reālā dzīve Bet atnāca Pepija ar pirātu un lika sīčiem no manis uztaisīt mūmiju. Pavisam bij trīs mūmijas, trīs komandas, Rūtaino (paldies Pepijai) gandrīz visi gribēja aptīt ar tualetes papīru. hah, es patīku bērniem. Turpinot ar sentimentālām atmiņām - tas bērnudārzs Vesetas ielā.. Pretī, ielas otrā pusē pirms aptuveni gada radās dzejas vakari ar pankūkām. Tie dzejas vakari, kas rudenī jaunu sezonu atsāka jau citā vietā, bet nu panīkuši, jo nav, kas rīko - esmu izdevies prom no Rīgas un jā .. ak šīs cilvēku aizņemtības. Ja gribētu, tad darītu. tāds teiciens.. Nevaru saprast - pieņemt to vai nē. Varbūt tiešām nemaz negribu? gribējās kaut ko svarīgu uzrakstīt.. ai, jā, viens domu grauds, atziņa ieskrēja galvā šodien, bet aizmirsu. Ai, domu pile no debesīm līdz ar lietus lāsītēm manī tika. Aiztecēja |
|
| |
|
nemaz ar ne
Šodien izlasīju 2 intervijas (Imants Kalniņš un Janīna Kursīte-Pakule) un vēl vienu rakstu par ģimeni Latgalē. Silti vakar bija diezgan nejēdzīga dzīvošana. Šodien daļēji, bet tā pat vairāk mīnusos nekā plusos Un Viasat History - 1066. gads Britānijā, kad vietējie vispirms atsit vikingus, bet pēc tam zaudē orkiem jebšu normāņiem. Vēl neandertāliešu izmiršana un homo sapniens.. un jaa visādas detaļas. Johaidī, pirms 35 tūkstoš gadiem kaula satbule - nu tas senāk zināmais izgatavotais mūzikas instruments. Cik daudzi mūsdienās prot un cik neprot ko tādu izgatavot? Un viens franču zinātnieks/mākslinieks... nu dažkārt jau viens un tas pats arī ir... jā šis izprātojis un pats arī praktiski parādījis, kā tapuši pirmie alu zīmējumi. Jā, to nu pamatskolā/videnē/koledžā jau nestāstīja. Redz, spļaujot krāsu! Forši. Nobeigumā Čingishans. nav slikt.. nemaz ar ne Rīt ui.. nu jau šodien uz Rīgu. Sestdien uz Undīni un atpakaļ mājās. Jā, Undīne gandrīz 3 nedēļas (2 n. nogales) nav redzēta. Iemesli - bēres un Liepāja. nav slikt.. nemaz ar ne Eh un man kauns par sevi. Bet vajadzētu vēl vairāk kaunēties. |
|
| |
| |
|
pareizs apģērbs un dievišķa matērija
Garas, gaišas bikses iebāztas zeķēs - šis tas pareizākais apģērbs, lai izvairītos no ērcēm. Es gan to neievēroju. 4d pa pļavām un mežiem tumšās biksēs un ne zeķēs sabāzti bikšu gali. Un mani noķēra ērce. Man gan patīk cits variants - jo īsāki šorti, jo labāk. Arī diezgan viegli pamanīt. Otrs drošības līmenis - ādas jutība. Bet nu ne visiem šis variants der. Jā, papildus jau arī matiņi uz kājām pilda signalizācijas funkciju. Un vispār jau var pieņemt arī 3 līmeni - sestā maņa... haha Tā kā esmu nonācis pie kaut kā mistiska, turpināšu nedaudz tādā garā. Nesen kāds man teica, ka Latvija tomēr negrimšot (mums te LV viena zinātniece, kas par to lekcijas taisa). Jau dažus gadus esot bijis ne melns, ne balts, bet tagad jau var droši teikt, ka Latvija pat celsies augšup.. ka drīz vien Lielajā Hadronu paātrinātājā notiks pārsteidzošs atklājums - zinātniski pierādīs dievišķo matēriju. Var smieties. Es nesmejos, bet smaidu gan. Dievišķā matērija, tā gan. Es aizvien vairāk un vairāk smaidu. Uzjautrinos bez iemesla. Bet iemesls taču ir. Uzjautrināšanās āhahah ak jā, šodien ar tiem kāju matiņiem un sestās maņas palīdzību veikli uztvēru 4 ērces, kas lavījās pa manām kājām. Pēc tam ar interesi vēroju, kā tās lēnām nogrimst dīķī. Ērcēm nav centrālās nervu sistēmas, šīm nav sāpes, viņas nejūt... cenšos attaisnot savu nežēlību. |
|
| |
|
sapņi
Pamodos ap septiņiem (rītā). Īsti nevar saprast - vai nu pērkona dēļ, vai sapņa (murga) dēļ. Visticamāk jau negaiss ietekmēja to, kas man miegā rādās. Sākums jau bij mierīgs... Kādas vecpilsētas ielās, krēslo. Laikam kaut kādi ekskursanti esam, man ir videokamera un es filmēju diezgan haotiski.. nu vispār visu, kas nāk pretī, kam eju pretī.. Bet tas tā īsu brīdi. Nokļūstu plašā, senatnīgā zālē (ei nu nezinu vrb jūgendstils), augsti griesti, pie sienām lielas fotogrāfijas. Jā, nu attēli iespaidīgi, jocīgas krāsas un attēlu spīdēšana.. iespaids jau bij varens, patika. Tur bij vēl vairākas detaļas, ko atceros, bet kas man galīg neinteresē, tādēļ punkts . Un tad pa tv ziņām rāda sižetu. Autosacīkstēs Latvijā avārijā miris sporta mašīnas pilots.. Un tas nofilmēts. Rāda vairākkārtējiem atkārtojumiem palēnināti no dažādiem rakursiem - gan no skatītāju pusēm, gan no mašīnai piestiprinātām kamerām (vismas 3).. Mašīna it kā uz līdzenas vietas palecās un apmeta dažus kūleņus. Pilots (stūrmaņa nebij) tika ātri ārā ar palīdzību no malas. Tomēr pēc dažām sekundēm šis jau krīt pie zemes - kaklā artērija pušu, laikam vēl kaut kas tam kakla,,. Un viņš cīnās pēc elpas, sēc, gārdz un.. brr nu viss tik ļoti reāli sķiet, tā it kā būtu kaut kur redzējis dzīvē, kā tas notiek. Un es reizē esmu tur klāt, reizē pie tv ekrāna, jo tas jau noticis. Neviens necenšas palīdzēt, visi stāv malā, nemaz netuvojas. Un vien daži komentāri no kameras oparatora.. Kurš sašutis saka apmēram tā - Kas tie ārsti stulbi? Bet man dusmas, jo tam cilvēkam taču varēja palīdzēt, tur vispār ārstu nebija, neviens pat necentās izsaukt palīdzību.. tikai sacīkšu skatītāji un tas operators uz mirstošo vienkārši noskatās. Un asinis plūst, bet es neko nevaru darīt. Kādu minūti viņš tur cīnās, bet es tik gaidu, kad kāds palīdzēs. Es taču nevaru, jo tas ir viss noticis, cilvēks miris.. Un šitās domas uz riņķi tā pat, kā es te rakstu. Un es tomēr aizvien ceru, ka kāds palīdzēs un glābs. Tā var notikt, sapņos viss iespējams. Bet nekā es mostos un dzirdu pērkonu ļoti tuvu. Neizgulējos, svētdiena bij gara un nogurdinoša. |
|
| |
| |
| |
|
šodiena
Mežā atradu naktsvijoles. Vismaz man tā šķiet. Šitas nebij sapnis. Bet rīt uz Liepāju. Līvas ciems |
|
| |
| |
|
akmentiņi
Kaut kad pirms dažiem gadiem, seriālā Monks, galvenais tēls Monks, laikam kolēģa vai radinieku pušelim uzdāvināja akmeņu pulēšanas komplektu. Puika bij vīlies, ko šis ar ko tādu darīs. Esot garlaicīga dāvana, turklāt bija sajūta, ka tiešām seriālā tāda attieksme, ne tik no tā puišeļa. A es tad nodomāju - lieliska dāvana, kaut man ko tādu bērnībā būtu dāvinājuši... Reku attēls, kas man par to atgādināja.  |
|
| |
| |
|
vakarrīta sapnis
Pustumsa. Es un vēl daži cilvēki atrodamies uz ceļa paugurā. Spriedze, satraukums. Pamanām cilvēku ķermeņus "tur lejā", pie žoga. Tie miruši. Redzu trīs. Kaut ko pieklusināti apspriežos ar kādu. Esmu lejā, slapstos. Apkārt palielinās rosība, brauc mašīnas. Dabūju mašīnu, tur vairākas.. nu laikam nozogu. Pārvietoju uz citu vietu, tā vienkārši kā stumtu velosipēdu, klusi, neiedarbinot motoru, lai vēlāk ar to bēgtu prom.Tur kāds vīrs kopā ar mazu dēliņu pie rokas nesteidzoties dodas prom. Mēs atsveicināmies. Saku paldies novēlam viens otram kaut ko. Laikam tik tagad parādās karavīri, šķiet, ka arī tanki kaut kur tālumā. Mjā, sajūta tāda, ka ir karš, iespējams pilsoņkarš.Mani pamana. Nezinu, kas tālāk, vai mani notvēra. Pagājis daudz laika. Vismaz daži gadi. Esmu atgriezies. Saulaina diena. Laikam atrodos automašīnā, degvielas uzpildes stacijā. Turpat daži mazi bērneļi priecīgi lēkā. Košas krāsas. Uzrodas jauna sieviete, gariem, tumšiem matiem. Smaida. Māte. Kopā ar bērniem dodas prom. Tieši pretī, pāri ielai māja. Man māju nav. Man nav nekā. Klīstu pa ielām, ir vakars, Saule norietējusi. Uzrodas naidīgi noskaņots urlu bariņš. Pieci vai seši. Šie tā kā piesardzīgi tuvojas, prašņā glūņas tādi, es eju prom, šie seko. Lielākais ar pretīgāko ģīmi pa priekšu, citi tādi sīkaļas. Uzbrūk man piesardzīgi, it kā baidoties, pārbaudot, kas es tāds, visi uz reiz nē, pa vienam. Sajūta, ka šie grib, lai es kļūstu par vienu no viņiem. Es tik eju prom un atvairos sitot pretī. Divi no tiem pazūd. Tas lielākais preteklis uzbrūk arvien biežāk. Bet nu es jau zinu, ka, ja vajadzēs, visus nositīšu. Bet pēkšņi šie pazūd. Policija, es arī izvairos, izliekos, ka neredzu policijas mašīnu. Tā brauc lēnām man blakus, atveras durvis un apstājas. Kas tie tādi bija - man jautā. Ai, kopā alu dzērām. Es meloju un redzu tādu ainu - mazs būcenītis, kur lielāko daļu aizņem maza gulta nav logu... Tur sēž kāds vīrietis tā ap 30 gadiem. Tas it kā esmu es, jau atkal sapnis, kurā es neesmu es jebšu esmu kas cits.. heh. Tātad policijas mašīnai atvērtas durvis, tikai šoferis, kas neko nesaka. Iesēžos, ved mani, neviens nerunā. Automašīna apstājas tai pašā benzīntankā, pretī mājai, kurā dzīvo tie sīči un skaistā tumšmate. Krēsla, nekur nekādas kustības, gandrīz tukšums. Eju uz to māju, ieeju it kā nebūtu svešinieks, tomēr tā nedroši. Neviena tur nav. Apsēžos uz grīdas, tā ar mieru izrauju telefona vadu. Gaidu. Pēc neliela laiciņa mājā ienesas divas jaunietes, nedaudz pabrīnās un ar kādām aizdomām uz mani skatās. Kaut ko man jautā, klusi un skopi atbildu. Un tad nāk tā tumšmate, ko iepriekš redzēju. Smalks augums. Apaļas brilles. Kautrīga. Netuvojas. Ieskatās man acīs, vēro, padomā un saka kaut ko apmēram - tu esi nedaudz līdzīgs kādam vīrietim, ko pazinu. Bet tad viņa iesmejas un novēršas. Un pamet man kaut ko, notveru. A kas tur!? Baltā papīrītī pusēsts kekss ar rozīnēm. Es tā nedaudz samulstu, nu labi. Nolieku uz galda stūri blakus papīrītim, kur bija mans gabaliņš, pirms viņa atnāca tās divas jaunietes deva man keksu. laikam. Pamodos.. Gh, sapnis kā filma no paša sākuma, atmosfēru un vēl šo to nav iespējams attēlot.. ja varētu, pārkopētu uz filmas lentes un lieliska filma būtu. Jā, ja vien nebūtu tas sviestainais nobeigums ar keksu. Nu kādēļ, kādēļ šitā jāsabojā lielisks sapnis? Tak es zinu, ja nebūtu uzradies tas kekss, tad sapnis būtu turpinājies... eh :D :D :D Mjā, nu izstāstīju, ko redzēju, bet nestāstīju, ko domāja sapņa "galvenais varonis". Sapņa "es", kā dzejoļa "es" skolā mācīja, haha |
|
