![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kāda šodien diena:
-visu dienu sāp galva
- Miķ no diendusas pamodās jau pēc stundas (divu vietā), kliedza non-stop pusstundu, tad ielādēju viņu mašīnā un devos braukāties; nomierinājās (40min brauciens), sāka iemigt, piebraucu mājās, nesīšu augšā, protams, pamodās ar kliedzienu
- ar tādu pašu činkstošu braucu pakaļ E uz dārziņu; tur, protams, Miķ apkakājās kā tāds trekns ērzelis; vljēēēe, poopy poopy everywhere. Tīrot pintiķi, viss nokrita uz zemes, uz ko E komentārs bija: tagad netīrs krēsls! Par atbildi es kaut ko nīgri noburkšķēju. Uz to es saņēmu uzmundrinošu: "You're doing good job, mommy!" Tagad ir skaidrs, ko amerikāņi domā ar "Good job!"
- devāmies uz parku, E uzrāpās pa trepēm, paslīdēja, nolikās, plakani uz zemes, mute pilna ar koka gabaliņiem, lūpa asinīs (cik, kāds pusotrs metrs?).
Ah well. Varēja jau aŗī būt sliktāk. Vismaz E nebija nekas tāds, ko saldētā suliņa nevarētu izdziedēt. Lepnais moments - kad jau gājām prom, pajautāju, vai viņa negrib uzrāpties vēlreiz, vienkārši, lai nebūtu tā, ka ejam prom ar nelāgu sajūtu. Uzrāpās, bet ļoti ātri norāpās, tomēr negribot. Tas vien, ka mēģināja vēlreiz, pat ja ne līdz galam, baigais lepnums. Man reizēm liekas, ka viņai nav pietiekami daudz neatlaidības. Ā, nu tad, kad jāprasa "because why", tad gan neatlaidības ir par daudz.
Un visam pa vidu frustrējos par to statistikas pasniedzēju. Reāls wtf. Ja es būtu uzreiz pēc videnes un pofig par visu, es saņemtu savu A (100%) un miers, bet tagad man tas besī. Pagaidām tikai tik daudz, ka sūdzos visiem pa labi un kreisi, bet vēl 6 nedēļas neizturēšu, droši vien jau aiziešu pie advisora, kā ieteica bioloģijas profesore.
-visu dienu sāp galva
- Miķ no diendusas pamodās jau pēc stundas (divu vietā), kliedza non-stop pusstundu, tad ielādēju viņu mašīnā un devos braukāties; nomierinājās (40min brauciens), sāka iemigt, piebraucu mājās, nesīšu augšā, protams, pamodās ar kliedzienu
- ar tādu pašu činkstošu braucu pakaļ E uz dārziņu; tur, protams, Miķ apkakājās kā tāds trekns ērzelis; vljēēēe, poopy poopy everywhere. Tīrot pintiķi, viss nokrita uz zemes, uz ko E komentārs bija: tagad netīrs krēsls! Par atbildi es kaut ko nīgri noburkšķēju. Uz to es saņēmu uzmundrinošu: "You're doing good job, mommy!" Tagad ir skaidrs, ko amerikāņi domā ar "Good job!"
- devāmies uz parku, E uzrāpās pa trepēm, paslīdēja, nolikās, plakani uz zemes, mute pilna ar koka gabaliņiem, lūpa asinīs (cik, kāds pusotrs metrs?).
Ah well. Varēja jau aŗī būt sliktāk. Vismaz E nebija nekas tāds, ko saldētā suliņa nevarētu izdziedēt. Lepnais moments - kad jau gājām prom, pajautāju, vai viņa negrib uzrāpties vēlreiz, vienkārši, lai nebūtu tā, ka ejam prom ar nelāgu sajūtu. Uzrāpās, bet ļoti ātri norāpās, tomēr negribot. Tas vien, ka mēģināja vēlreiz, pat ja ne līdz galam, baigais lepnums. Man reizēm liekas, ka viņai nav pietiekami daudz neatlaidības. Ā, nu tad, kad jāprasa "because why", tad gan neatlaidības ir par daudz.
Un visam pa vidu frustrējos par to statistikas pasniedzēju. Reāls wtf. Ja es būtu uzreiz pēc videnes un pofig par visu, es saņemtu savu A (100%) un miers, bet tagad man tas besī. Pagaidām tikai tik daudz, ka sūdzos visiem pa labi un kreisi, bet vēl 6 nedēļas neizturēšu, droši vien jau aiziešu pie advisora, kā ieteica bioloģijas profesore.