hipopotama pieraksti

Šodien piefiksēju, kā man un vienai manai kursabiedrenei atšķiras pieeja problēmām.

Uzdevums diezgan vienkāršs, programmēšana. Viņas programma karas augšā, es skatos, eju cauri. Saku: skat, Tev setteris ir tāds, ko Tu vari izmantot tikai vienā gadījumā, bet ir skaidrs, ka viņš tiks izmantots arī citos. Iespējams, ka kļūda rodas tieši tur. Un Tavs masīvu palielinātājs arī ir tāds, kas jāpārveido un nepieciešamās izmaiņas nav triviālas. Viņa apdomājas - jā, sak, taisnība. Bet davai, vispirms tiksim galā ar šitām problēmām (masīvā netiek inicializēti visi elementi), pēc tam es sakārtošu šitos.

Es tādos gadījumos vispirms sakārtoju to, kas ir fundamentāli nepareizs, jo pastāv ļoti liela iespēja, ka tieši tur arī ir radusies kļūda. Viņa vispirms grib saprast, kas ir tā kļūda, izlabot to un tad sakārtot fundamentus. Viņa, iespējams, iemācās vairāk kā es. No otras puses, kāpēc gan es gribētu sakārtot lietas, par kurām es zinu, ka man viņas tik un tā jāmet ārā? Manā prioritāšu sarakstā tas uzreiz noslīd ļoti zemu.

Interesantas tādas atšķirības.