hipopotama pieraksti

Identitātes krīze

Identitātes krīze

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Dažreiz es jūtos kā tāds sīpols, kas pa gabalam vien ir nomizojies nost, līdz palicis nav gandrīz nekas. Vai kā kamoliņš, teiktu Ziedonis, kas ir notinies pavisam plāniņš. Tīt un pārtīties. Un tas sākās jau diezgan sen, es tikai notinos, notinos, līdz vairs nav palicis gandrīz nekas.
Šurp grāmatas, uz skolu, man jāiet mācīties! Labākajā gadījumā es iznākšu ar vēl vienu (taustāmāku, aha haha) bakalauru; sliktākajā - es atsvaidzināšu dažas zināšanas un varbūt vismaz skaidri zināšu, ko es negribu. Es zinu, ka vajag tikai sākt, bet ir baigi bailīgā sajūta par to, ka es taču nekaaaaaaaa nezinu. Es tagad saprotu, kā jutās Kriksis, kad mācīju viņai matemātiku, kad reizēm gribējās skriet ar pieri sienā un kliegt, nu, taču, saņemies, atver prātu, es zinu, ka tur ir iekšā! Es arī ļoti labi saprotu, ka nevajag ļauties šai overwhelming sajūtai, kad gribas tikai ielīst gultā, paslēpties zem segas un, bailēs trīcot, izlikties, ka manis tur nemaz nav. Zinu, zinu. Zinu, ka vajag lielo uzdevumu sadalīt mazākos un iet pa posmiem. Zinu. Man tikai vēl mazliet jāsaņemas.
  • Ooo, tas ir smalki un viennmēr ģeldīgi, apskaužu cilvēkus ar TĀM galvām. bet tev sanāks grāds vai vienkārši, frīraidā ņemsi kursus?
    • Sanāk grāds (vēl viens bakalaurs, ja palieku pie šī un nemēģinu vēlreiz pieteikties uni) galu galā. Sākumā ir tas "academic core", kas ir pamats; ja es pēc tā palieku pie programmas, tad bakalaurs. Ja saprotu, ka nu tomēr ne velti pametu matemātiku, tad ņemšu frīraidā kursus.
Powered by Sviesta Ciba