tītardienA
Kliņģeris sanāca tīri labs, nākamreiz jāliek mazliet vairāk sviesta, mīkla jāizrullē nedaudz plānāka un tā (mīkla) vispār jātaisa mazliet mīkstāka. Tiesa gan, ņemot vērā, ka uz šādām kulinārām izdarībām es saņemos tikai tad, kad esmu grūsna, nezinu, kad tā nākamā reize pienāks (varbūt tomēr saņemšos arī uz Zsvētkiem?).
Mans vēders tagad izskatās lielāks par to 12 mārciņu tītaru - puika, puika, ko Tu tur iekšā dari? Vai tiešām man vēl sešas nedēļas palikušas?
E atteicās gulēt pusdienlaiku, uz vakaru to jau varēja krietni just. Dārziņā samācījusies, viņa skraida apkārt un sauc - novei, novei, noveijaaaaaa!
Mans vēders tagad izskatās lielāks par to 12 mārciņu tītaru - puika, puika, ko Tu tur iekšā dari? Vai tiešām man vēl sešas nedēļas palikušas?
E atteicās gulēt pusdienlaiku, uz vakaru to jau varēja krietni just. Dārziņā samācījusies, viņa skraida apkārt un sauc - novei, novei, noveijaaaaaa!
Bet nu, ~sešas nedēļas, tas jau vēl ir ilgi!
Mēs jau šitādas: http://klab.lv/users/noisiite/779799.ht
Tur pie tā ieraksta ir links uz instagramu.
Es jau vairs neredzu pēdas, kad stāvu.
Mājas darbus jau arī tev tagad grūti apdarīt, vai ne?
Bet nu nav jau arī invaliditāte - tāpat uz zāli aizeju pa laikam (tas kaut kā ir šausmīgi vieglāk, nekā viss cits), kaut kur pastaigāties.
Nekas, jāsagaida spēka uzplūds un atkal viss jāiztīra un jāizberž. :)
Un taisnība - enerģija baigi viļņveidīgi nāk, te var kalnus gāzt, te atkal knapi pār lūpu pārspļaut.
Pie tiem enerģijas uzplūdiem un kritumiem sāku jau piešauties, nešaustu sevi par nepadarītiem darbiem, ja nav spēka un izdaru visu lielajos uzplūdos. Tam minimumam tāpat jau kaut kā atrod spēkus.