![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bērns 1:30 savā istabā noklepojās un iekliedzās, bet ne tā, ka baigi aktīvi - es parasti pagaidu, ja tas ir viens-divi kliedzieni un iestājas klusums, tad nemaz neeju iekšā, jo viņa tā dažreiz pagriežas uz otriem sāniem. Šoreiz tomēr izlēmu pagaidīt 10min un ieiet apskatīties, vai nav sasvīdusi vai kā. Ieeju - un tur mana mīļā meitiņa klusi sēž gultiņā, kas no viena gala līdz otram pievemta ar rozā zemeņu vēmekļiem. Zvanījām ārstiem, mazgājām bērnu (visi mati vēmekļos), paijāju un glaudīju. Viņa vēl pavemšķījās, mazliet pagulēja man klēpī, pavemšķījās vēl, iemācījās jaunu vārdu (mēme=vēmeklīši), aizmiga, pēc pusotras stundas pamodās, izdzēra ārstu ieteiktās 3 ēdamkarotes ūdens, aizmiga un nu atkal pēc pusotras stundas ir pamodusies diezgan ņipra un pieprasa ēst un dzert. Iedevām pliku maizīti un nedaudz ūdens, tagad mēģinām novērst uzmanību - neieteica dot daudz uzreiz, mazliet, pa bišķiņam, bet viņa pieprasa ūde ūde. Jāpaciešas.
Un man viņu tik žēl. Un es domāju - nu, ko es uzreiz neiegāju skatīties?
Un man viņu tik žēl. Un es domāju - nu, ko es uzreiz neiegāju skatīties?
Un par to grupiņu man arī liekas pareizi. Šeit baigi ātri ļauj turpināt ikdienas gaitas, bet man liekas, tur tak vēl tas vīruss nav līdz galam pievārēts - mēs tad tiksim galā, bet ja vēl kāds saķer? Un mums tur sīkie ar vājāku imunitāti, E tika samērā viegli cauri, bet es negribētu justies vainīva par citiem.