![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
4 no rīta. Es riktējos barot bērnu. Vīrs izlec no gultas, aiziet uz otru istabu. Pēc brīža atgriežas - nevarot atrast. Atrast ko, man rodas loģisks jautājums. Pienu, viņš saka. PIENU! Es norādu uz krūti un paziņoju, ka piens ir tā kā piestiprināts pie manis, kā gan tas varētu būt kur citur. Vīrs noburkšķ, ka es taču pati esot viņu sūtījusi meklēt. Es nekā nesaprotu. Viņš iekāpj gultā un saruna beidzas ar vārdiem: "Kaut kas šajā sarunā nav pareizi, vai ne?"
Jā, un jūs uzminējāt - visticamāk, visi turpmākie ieraksti tiks veltīti bērna tēmai.
Jā, un jūs uzminējāt - visticamāk, visi turpmākie ieraksti tiks veltīti bērna tēmai.
Pēdējo reizi, kad biju pabarojusi mazuli naktī, līdu atpakaļ gultā, lūdzu, lai pabīdās, man atbildēja, ka man dibenā esot skrūves jāpievelk, ka tur kaut kas drīz nokritīšot, ja viņš nepieskrūvēšot. :D
Bet dzīve paliek arvien inčīgāka, ne? Sākums pagrūts gan, bet ar katru mēnesi viss tiešām kļūst arvien superīgāk! Laime!
Dzīve paliek inčīga, jā. Grūtākais tajā sākumā, man liekas, ir tas, ka mēs jau nezinām, kā būtu pareizi un tā - nu, tur paļauties uz intuīciju mazliet, tas jā, bet vienmēr bail viņu salauzt, ka saslims vai vēl kas slikts notiks. Bet citādi ir super. Vakar viņa vairākas reizes smaidīja. Droši vien jau vēl arvien neapzināti, bet likās, ka tieši mums. Tāds āāāāāāāāāāāāā!