:
Lasu Lešinska "Starp divām pasaulēm", un, par spīti kolosālajam vēsturiskajam materiālam, tekstā kaut kas atgrūž. Tā nicinošā, morāliskā pārākuma sajūta par saviem, lai kā nu nebūtu, bet - tomēr darbabiedriem. Takš tomēr vienu lietu darīja, vai nav vienalga priekš tādas darīšanas, vai ar uzticību, vai naidu, vai vienaldzību sirdī. Darīšanas rezultātu jau tas nemainīja. Atceros, kam vēl bija tāda aroganta rakstīšanas maniere - Grūtupam tāda bija, lasīt negribējās. Vakarā klausos "komjauniešu dzejnieka" (IL) epifānijas, un pasaules kārtībā atkal kaut kas sagrupējas man pieņemamā kārtībā.
dardenne
Jaunākais
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi
You are viewing 20 entries, 60 into the past
19. Janvāris 2018
25. Decembris 2017
: Augusta meitenes
Viņam apkārt vienmēr bija meitenes. "Augusta meitenes", tā arī mūs sauca. "Ar večiem viņš taču būtu ātri vien sakāvies," tā to skaidroja vieni. Citi teica - "Nu loģiski, tikai sievietes var tā izkalpināt, gandrīz neko viņām nemaksājot, ar vīriešiem tas neiet cauri." Lai nu kā, darbā viņam apkārt bija vienas meitenes, Augusta meitenes. Izkalpināt jau viņš droši vien prata, bet mēs bijām tik jaunas un aizrautīgas, ka to nemanījām. Ja kāda situācija kļuva kritiska, Augusts vienmēr kaut ko izdomāja - pusdienas smalkā restorānā, brauciens uz kādu festivālu, pikniks ar gaļas cepšanu un labiem vīniem Jūrmalā... Festivāla laikā pirms dedlainiem, programma vai kataloga nodošanas, mēs mājās nemaz negājām, strādājām visu nakti. Tajos vakaros ledusskapis šaurajā virtuvītē bija bagātīgi pilns, sieri, augļi, vīni, kafija. Apkārt vienmēr kaut kas virmoja, visādas slavenības, VIPi, nekur-citur-neredzētas-filmas, intrigas un noslēpumi, vienreizējas iespējas un spoža nākotne. Augusts laikam bija pirmais, ja neskaita manas literatūras skolotājas, kurš sajūsminājās par manu spēju rakstīt, tā sajūsma bija vismaz pāris prēmiju vērta. Augusts bija izcils režisors. Nē, ne kinorežisors, bet tieši režisors. Un tāpēc mēs bijām Augusta meitenes.
Viņam apkārt vienmēr bija meitenes. "Augusta meitenes", tā arī mūs sauca. "Ar večiem viņš taču būtu ātri vien sakāvies," tā to skaidroja vieni. Citi teica - "Nu loģiski, tikai sievietes var tā izkalpināt, gandrīz neko viņām nemaksājot, ar vīriešiem tas neiet cauri." Lai nu kā, darbā viņam apkārt bija vienas meitenes, Augusta meitenes. Izkalpināt jau viņš droši vien prata, bet mēs bijām tik jaunas un aizrautīgas, ka to nemanījām. Ja kāda situācija kļuva kritiska, Augusts vienmēr kaut ko izdomāja - pusdienas smalkā restorānā, brauciens uz kādu festivālu, pikniks ar gaļas cepšanu un labiem vīniem Jūrmalā... Festivāla laikā pirms dedlainiem, programma vai kataloga nodošanas, mēs mājās nemaz negājām, strādājām visu nakti. Tajos vakaros ledusskapis šaurajā virtuvītē bija bagātīgi pilns, sieri, augļi, vīni, kafija. Apkārt vienmēr kaut kas virmoja, visādas slavenības, VIPi, nekur-citur-neredzētas-filmas, intrigas un noslēpumi, vienreizējas iespējas un spoža nākotne. Augusts laikam bija pirmais, ja neskaita manas literatūras skolotājas, kurš sajūsminājās par manu spēju rakstīt, tā sajūsma bija vismaz pāris prēmiju vērta. Augusts bija izcils režisors. Nē, ne kinorežisors, bet tieši režisors. Un tāpēc mēs bijām Augusta meitenes.
10. Decembris 2017
:
Mana paaudze ir tā, kas savieno analogo un digitālo laikmetu. Un ne tikai. Tā savieno A un R Eiropu, sociālismu un kapitālismu, diktatūru un demokrātiju, anarhiju un veselīgu dzīvesveidu un zaļo domāšanu... Mēs esam baigā tiltu paaudze, jā.
What does Douglas Coupland think the future holds for Gen X? “A really good bottle of Pinot Gris, a comfortable bed, good wi-fi, and nobody around to bug them.”
What does Douglas Coupland think the future holds for Gen X? “A really good bottle of Pinot Gris, a comfortable bed, good wi-fi, and nobody around to bug them.”
9. Maijs 2017
: 9.maijs
Šajās dienās tā sauktajā publiskajā telpā esmu dzirdējusi trīs atvainošanās - divas no krieviem, par to, ka citi krievi uzvedas kā nu viņai tur uzvedas - auro pie Uzvaras pieminekļa un neatzīst nekādu okupāciju; trešā bija no jauktā ģimenē dzimuša latvieša, kura tēvs sadarbojies ar VDK un bijis līdzdalīgs padomju represijās. Vai es jūtos labāk? Ne ta nu tā ka labāk, bet, ka beidzot šie topiki sāk kustēties arī zem šāda, "jā, tā bija, sorry" diskursa - tā kā vieglāk. Pat ne par to, ka man (a kas ta man - man nekas!) vai, drīzāk jau - maniem senčiem, kāds atvainojas, bet ka runa par šo visu atkal neatskan no upuru nometnes puses.
Šajās dienās tā sauktajā publiskajā telpā esmu dzirdējusi trīs atvainošanās - divas no krieviem, par to, ka citi krievi uzvedas kā nu viņai tur uzvedas - auro pie Uzvaras pieminekļa un neatzīst nekādu okupāciju; trešā bija no jauktā ģimenē dzimuša latvieša, kura tēvs sadarbojies ar VDK un bijis līdzdalīgs padomju represijās. Vai es jūtos labāk? Ne ta nu tā ka labāk, bet, ka beidzot šie topiki sāk kustēties arī zem šāda, "jā, tā bija, sorry" diskursa - tā kā vieglāk. Pat ne par to, ka man (a kas ta man - man nekas!) vai, drīzāk jau - maniem senčiem, kāds atvainojas, bet ka runa par šo visu atkal neatskan no upuru nometnes puses.
10. Aprīlis 2017
: My Quilty Pleasures, Friend
Vairākas dienas quilty pleasures topā turējās ķiršu kompots, "Kāruma" dzeltenie citrona sieriņi un vafeles ar iebiezināto pienu. Bet tūlīt to visu nomainīs ielīšana gultā ar Leldes Stumbres romānu par Maiju Silmali tā vietā, lai meklētu apsolītos citātus, papildinātu projektu, gatavotos rītdienas mītingam utt.
Vairākas dienas quilty pleasures topā turējās ķiršu kompots, "Kāruma" dzeltenie citrona sieriņi un vafeles ar iebiezināto pienu. Bet tūlīt to visu nomainīs ielīšana gultā ar Leldes Stumbres romānu par Maiju Silmali tā vietā, lai meklētu apsolītos citātus, papildinātu projektu, gatavotos rītdienas mītingam utt.
8. Aprīlis 2017
: Provinces meitene
Šis laiks ir tik stresains un saspringts, un es pieķeru sevi, ka brīžiem apzināti esmu sākusi stiept vārdus un locīt patskaņus, runāt ar tādu vieglu, šarmantu izloksnīti. Tā es jūtos vairāk pasargāta.
Šis laiks ir tik stresains un saspringts, un es pieķeru sevi, ka brīžiem apzināti esmu sākusi stiept vārdus un locīt patskaņus, runāt ar tādu vieglu, šarmantu izloksnīti. Tā es jūtos vairāk pasargāta.
22. Marts 2017
10. Februāris 2017
:
LR1 noklausījos aizkustinošu sarunu ar dzejas debitantu-policistu Jāni Tomašu. Anda Buševica ar viņu runājās tā iejūtīgi, kā mamma ar bērnu, lai gan vecumu starpība abiem ir gadi 10-15. Visaizkustinošākā, protams, bija atzīšanās par mīlas dzejas rakstīšanas problemātiku - "Kad tu sāc dzīvot kopā ar draudzeni, nevar vairs tā brīvi rakstīt, viņa lasa un vaicā - ko tu tā raksti, kas tev nav labi?" Bet dzejoļu krājums tiešām aizgrābjošs.
7. Janvāris 2017
:
Pasakiet lūdzami, nu kādēļ tas, ka hipsterīgie, smukie, labi izglītotie blakusdzīvokļa jaunieši sarīko emocijām bagātu tusonu, including pat tuc tuc mūziku, mani tas nebesī itin nemaz, bet tiklīdz augšējie krievu penši skaļāk uzgriež savas ziņas vai Krievijas TV šovus, es gluži vai traka palieku, kā mani tas kaitina???
19. Oktobris 2016
:
"Personas" seanss, kam vajadzēja kļūt par lielā ekrāna un 35 mm baudas mirkli, diemžēl kļuva par kārtējo iecietības pārbaudi un mizantropijas treniņu 1,5 h ilgumā. Nē, telefona ekrānu zibinātāju šovs šoreiz nebija pārākumā, šoreiz zāli savā kontrolē bija pārņēmuši pensionāri, kas neprata izslēgt skaņu mobilajam (viena un tā pati basic melodija ieskanējās vismaz 8 reizes) - varbūt viņi to vienkārši nedzirdēja, tāpat kā nedzirdēja tulkojumu austiņās, kas, uzregulētas uz visskaļāko, skanēja pa visu zāli, bet jauki, jauki, ka arī pensionāri redz labu kino, savas jaunības kino, drīz mēs tāpat tādi pakurli un paakli sēdēsim uz Kairišu, Sīmani, Džarmušu un Dogmu, ja.
10. Oktobris 2016
:
Mīļā dienasgrāmata, es vairs nediskutēšu ar tiem, kam liekas, ka "kultūrai jāpelna", nē, nē, nē. Vēl nevaru izšķirties, vai diskutēt ar tiem, kas teikumā neprot pareizi salikt komatus. Mīļā dienasgrāmata, kā Tu domā? Varbūt man veltīt savu [atlikušo] dzīvi cīņai par Vienu Pareizi Ieliktu Komantu? Nevaru izšķirties, atbildi man drīz, mīļā dienasgrāmata. Sveicinot, Dardenne.
20. Septembris 2016
:
Silvija Radzobe par Velbeka "Pakļaušanos": "Apstākļos, kad Eiropā, tostarp Francijā, kulminē bēgļu krīze, kad regulāri notiek asiņaini terorakti, kurus paraksta "Islāma valsts", kas sēj bailes un izmisumu, vai tēlot Musulmaņu brālību un tās reformas humoristiskā garā nav, mazākais, situācijas nopietnības nenovērtēšana? Nevēlēšanās, neprasme vai bailes iedziļināties notiekošajā, pašmērķīgi tiecoties pēc sensācijas."
Žēl, ka Latvijā nav teātra kritikas.
"Ja musulmanismu, kas Latvijā (pašlaik) nav aktuāls, aizstāj ar globalizācijas uzvarošo gājienu, kurš noceno jebkuras nacionālas vērtības, tostarp vēsturi, literatūru, mākslu, tai vietā sniedzot kosmopolītiskus sadzīviskos labumus, tad uzskatu, ka Velbeka romāns ir aktuāls arī Latvijā, pat ļoti."
One more time: Žēl, ka Latvijā nav teātra kritikas.
Žēl, ka Latvijā nav teātra kritikas.
"Ja musulmanismu, kas Latvijā (pašlaik) nav aktuāls, aizstāj ar globalizācijas uzvarošo gājienu, kurš noceno jebkuras nacionālas vērtības, tostarp vēsturi, literatūru, mākslu, tai vietā sniedzot kosmopolītiskus sadzīviskos labumus, tad uzskatu, ka Velbeka romāns ir aktuāls arī Latvijā, pat ļoti."
One more time: Žēl, ka Latvijā nav teātra kritikas.
18. Septembris 2016
: Sāp galva jeb everyday complaints
Well, tai brīdī, kad priekšā nāk kaut kas tik ļoti ārpus "tikai teātra izrādes" kā Nastavševa "Cerību ezers" vai Hermaņa "Pakļaušanās" (pilnīgi citā plānā "ārpus", un tomēr), diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā nav teātra kritikas. (Tas, ka nav literatūras kritikas, ir skaidrs katru ceturdienu, kad iznāk Kultūras Diena un citās dienās, kad iznāk kāda jauna grāmata, kas nav dzeja. Kino, starp citu, man ir cerība uz pāris autoriem, ja viņi ļoti neizdomās būt režisorsi, ko, protams, nevienam nevar aizliegt, bet arī nevar ieteikt). Es nezinu, vai Naumanis būtu ticis ar šo galā, bet nu tie triviālie teksti par šo un to, satura atstāstījums miksā ar ko nu katrs spējis saprast, protams, drusku var pavērtēt vai aprakstīt profesionālos aspektus kā scenogrāfija, dramaturģija, aktieri, bet ka kāds spētu tvert kopainu, saprast, ka tas tomēr ir kaut kāds "turning points" domāšanā, piegājienā teātra taisīšanā, konceptuālā uzstādījumā, kas tad nu mums būs šitā mazā jaukā izrādīte.
Vsp "Cerību ezerā" man kādā 10 minūtē bija tā sajūta, ka te nu būs kaut kas "ārpus", kaut kas, kas būs jauna pakāpe LV teātrī vispār. Piromoreiz tāda bija "Ziedonī un Visumā". Momentā, tiklīdz uz skatuves uznāca Znotiņš un ierunājās: "Puikas, šis brauciens būs...". Nu tur viss bija skaidrs, draugi. Piebildīsm, ka abos īpašajos gadījumos es biju ģenerālmēģī, kas to "klau, draugi, LV teātrī TIKKO KAUT KAS NOTIKA" sajūtu pastiprināja. Un ka tu arī kaut kāda medžika dzemdībās asistējis esi.
(trešo reiz man tāda sajūta bija Dailes teātra jubilejas pasākumā, kad uz skatuves katrs no savas puses uzpeldēja Paukštello un Līvmane kā Jāzeps un Asnāte, un abi tā samiernieciski... da nē, pat ne samiernieciski, es pat teiktu - ar klusu mīlestību viens uz otru ilgi skatījās, un visa zāle vispirms sastinga, tad noelsās (virsskaņa bija labi dzirdama), neatceros, vai applaudēja, bet sajūta bija tāda. Nu bet tas bija no cita medžika apakšžanra, protams.)
Well, tai brīdī, kad priekšā nāk kaut kas tik ļoti ārpus "tikai teātra izrādes" kā Nastavševa "Cerību ezers" vai Hermaņa "Pakļaušanās" (pilnīgi citā plānā "ārpus", un tomēr), diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā nav teātra kritikas. (Tas, ka nav literatūras kritikas, ir skaidrs katru ceturdienu, kad iznāk Kultūras Diena un citās dienās, kad iznāk kāda jauna grāmata, kas nav dzeja. Kino, starp citu, man ir cerība uz pāris autoriem, ja viņi ļoti neizdomās būt režisorsi, ko, protams, nevienam nevar aizliegt, bet arī nevar ieteikt). Es nezinu, vai Naumanis būtu ticis ar šo galā, bet nu tie triviālie teksti par šo un to, satura atstāstījums miksā ar ko nu katrs spējis saprast, protams, drusku var pavērtēt vai aprakstīt profesionālos aspektus kā scenogrāfija, dramaturģija, aktieri, bet ka kāds spētu tvert kopainu, saprast, ka tas tomēr ir kaut kāds "turning points" domāšanā, piegājienā teātra taisīšanā, konceptuālā uzstādījumā, kas tad nu mums būs šitā mazā jaukā izrādīte.
Vsp "Cerību ezerā" man kādā 10 minūtē bija tā sajūta, ka te nu būs kaut kas "ārpus", kaut kas, kas būs jauna pakāpe LV teātrī vispār. Piromoreiz tāda bija "Ziedonī un Visumā". Momentā, tiklīdz uz skatuves uznāca Znotiņš un ierunājās: "Puikas, šis brauciens būs...". Nu tur viss bija skaidrs, draugi. Piebildīsm, ka abos īpašajos gadījumos es biju ģenerālmēģī, kas to "klau, draugi, LV teātrī TIKKO KAUT KAS NOTIKA" sajūtu pastiprināja. Un ka tu arī kaut kāda medžika dzemdībās asistējis esi.
(trešo reiz man tāda sajūta bija Dailes teātra jubilejas pasākumā, kad uz skatuves katrs no savas puses uzpeldēja Paukštello un Līvmane kā Jāzeps un Asnāte, un abi tā samiernieciski... da nē, pat ne samiernieciski, es pat teiktu - ar klusu mīlestību viens uz otru ilgi skatījās, un visa zāle vispirms sastinga, tad noelsās (virsskaņa bija labi dzirdama), neatceros, vai applaudēja, bet sajūta bija tāda. Nu bet tas bija no cita medžika apakšžanra, protams.)
16. Septembris 2016
: Cik dīvaini
Man patīk vasara, bet tā nedara mani laimīgu. Jo tuvāk nāk rudens, jo biežāk es izjūtu pilnīgi nepamatotu laimes sajūtu, kas savu kulmināciju sasniedz starp novembri un Ziemassvētkiem. Dīvaini.
Man patīk vasara, bet tā nedara mani laimīgu. Jo tuvāk nāk rudens, jo biežāk es izjūtu pilnīgi nepamatotu laimes sajūtu, kas savu kulmināciju sasniedz starp novembri un Ziemassvētkiem. Dīvaini.
17. Augusts 2016
: Grāmatniecības jaunumi
Grāmatnīca Nr.1
- Vai jums ir Velbeka jaunākais romāns?
- Kāds nosaukums grāmatai?
- Ēēēēē...padošanās...nē, piedošanu, laikam bija "Pakļaušanās" ...
- Par kādu tematiku?
Grāmatnīca Nr.2
- Nu par šobrīd aktuālām tēmām varu jums ieteikt Velbeku vai Lapsu... /daudznozīmīgs smīns - tā teikt, "nu, jūs mani sapratāt"/
Grāmatnīca Nr.3
-Tos XX gadsimta romānus vajadzēs salikt kompaktāk, vairs jau neiet tik labi.
Grāmatnīca Nr.1
- Vai jums ir Velbeka jaunākais romāns?
- Kāds nosaukums grāmatai?
- Ēēēēē...padošanās...nē, piedošanu, laikam bija "Pakļaušanās" ...
- Par kādu tematiku?
Grāmatnīca Nr.2
- Nu par šobrīd aktuālām tēmām varu jums ieteikt Velbeku vai Lapsu... /daudznozīmīgs smīns - tā teikt, "nu, jūs mani sapratāt"/
Grāmatnīca Nr.3
-Tos XX gadsimta romānus vajadzēs salikt kompaktāk, vairs jau neiet tik labi.
2. Augusts 2016
: Vasara un dūmi
Pēdējā laikā sabtransā (vasara laikam) esmu ievērojusi tādus kā brīvprātīgos gidus, kas uzkundzējušies labticīgiem ārzemniekiem, kam pagadījies viņiem pajautāt kaut ko par ceļa virzienu vai nobraucamo pieturu skaitu. Runā viņi skaļi, kamēr notvertie ārzemnieki kaut ko pie sevis klusiņām bezpalīdzīgi murmina, valoda ir diezgan raita, bet ar cietu akcentu, kā teiktu publiciste REN, ar krievisku akcentu (kas automātiski, kā zināms, nenozīmē to, ka viņi tiešām ir krievi, varbūt arī no Madonas, ja). Pagāšnedēļ viens tāds brīvprātīgais gids saviem upuriem skaļi komentēja katru aiz loga redzamo ievērības (viņaprāt) cienīgo objektu, pauzēs starp objektiem iepīdams savas pārdomas bēgļu un Eiropas kopīgās telpas nākotnes jautājumos. Vakar kāds cits visu ceļu samulsušos Rīgas viesus izklaidēja ar savām multikulturālisma paradigmas interpretācijām, īpaši izgaršojot mūsu galvaspilsētas bilingvālisma spilgtāko piemēru - stāstu par Rīgas mēra diviem kaķiem, no kuriem viens esot latvietis, otrs - krievs.
Pēdējā laikā sabtransā (vasara laikam) esmu ievērojusi tādus kā brīvprātīgos gidus, kas uzkundzējušies labticīgiem ārzemniekiem, kam pagadījies viņiem pajautāt kaut ko par ceļa virzienu vai nobraucamo pieturu skaitu. Runā viņi skaļi, kamēr notvertie ārzemnieki kaut ko pie sevis klusiņām bezpalīdzīgi murmina, valoda ir diezgan raita, bet ar cietu akcentu, kā teiktu publiciste REN, ar krievisku akcentu (kas automātiski, kā zināms, nenozīmē to, ka viņi tiešām ir krievi, varbūt arī no Madonas, ja). Pagāšnedēļ viens tāds brīvprātīgais gids saviem upuriem skaļi komentēja katru aiz loga redzamo ievērības (viņaprāt) cienīgo objektu, pauzēs starp objektiem iepīdams savas pārdomas bēgļu un Eiropas kopīgās telpas nākotnes jautājumos. Vakar kāds cits visu ceļu samulsušos Rīgas viesus izklaidēja ar savām multikulturālisma paradigmas interpretācijām, īpaši izgaršojot mūsu galvaspilsētas bilingvālisma spilgtāko piemēru - stāstu par Rīgas mēra diviem kaķiem, no kuriem viens esot latvietis, otrs - krievs.
25. Jūnijs 2016
: Viss
"Lūk, arī viss."
Tā 45 gadus vecā Shannen Doherty, bijusī "Beverlihilzas" zvaigzne, ierakstījusi savā FB dienā, kad viņai atklāja vēzi.
Lūk, arī viss.
Cik precīzi.
"Lūk, arī viss."
Tā 45 gadus vecā Shannen Doherty, bijusī "Beverlihilzas" zvaigzne, ierakstījusi savā FB dienā, kad viņai atklāja vēzi.
Lūk, arī viss.
Cik precīzi.
20. Jūnijs 2016
: Pie kā noved ticējumi un rituāli
Man patīk visādi rituāli un ticējumi, kurus pati savā galvā izdomāju. Ja vilcienam būs nepāra vagoni, tā būs laba zīme, tas un tas man izdosies. Ja es paspēšu Rimi iepirkties 7 minūšu laikā pirms slēgšanas, ouč, praktiski nereāli, tad manu projektu atbalstīs. Kad jaunībā stājos Konservatorijā, gāju pie Lilitas Bērziņas kapiņa, "ziedoju" viņai puķītes (tieši tā es uzskatīju), un viņa man palīdzēja iestāties. Nu un šovakar, dienu pirms filmēšanas, pēc deviņiem vakarā spontāni izdomāju, ka jāaiziet žigli līdz MG kapiņam tepat II Meža kapos. Pa simboliskam, smaržīgam jasmīna zariņam katram Grīnbergam, un duru uz priekšu. Pie pašas ieejas kapsētā mašīnā sēž brūnacains vīrietis brillēs, mēs kaut kā saskatāmies, viņš man uzsmaida, a man tirpas pārskrien pār muguru, un kaut kas vibrē pakrūtē visu vakaru. Tas bija Spanis, jeibogu, Spanis. Nopietni.
Man patīk visādi rituāli un ticējumi, kurus pati savā galvā izdomāju. Ja vilcienam būs nepāra vagoni, tā būs laba zīme, tas un tas man izdosies. Ja es paspēšu Rimi iepirkties 7 minūšu laikā pirms slēgšanas, ouč, praktiski nereāli, tad manu projektu atbalstīs. Kad jaunībā stājos Konservatorijā, gāju pie Lilitas Bērziņas kapiņa, "ziedoju" viņai puķītes (tieši tā es uzskatīju), un viņa man palīdzēja iestāties. Nu un šovakar, dienu pirms filmēšanas, pēc deviņiem vakarā spontāni izdomāju, ka jāaiziet žigli līdz MG kapiņam tepat II Meža kapos. Pa simboliskam, smaržīgam jasmīna zariņam katram Grīnbergam, un duru uz priekšu. Pie pašas ieejas kapsētā mašīnā sēž brūnacains vīrietis brillēs, mēs kaut kā saskatāmies, viņš man uzsmaida, a man tirpas pārskrien pār muguru, un kaut kas vibrē pakrūtē visu vakaru. Tas bija Spanis, jeibogu, Spanis. Nopietni.
:
Kad es tā dzirdu sakām, ka bērni izvēlas savus vecākus (un to saka tie vecāki), man gribas teikt, ka, manuprāt, tā, ziniet, ir diezgan liela augstprātība tā domāt, bet es nesaku, nu nevajag bojāt citiem garastāvokli vienmēr, vai ne.