dardenne

Un kas tev šķita iespaidīgākais Vēstures komisijā? Man - Znotiņa vecā kaluma čekists-šāvējs, kuru daža kritiķmadāma bija tulkojusi kā vienīgo vērā ņemamo, jo viss pārējais esot hi-hi-ha-ha. Es viņu redzēju kā baisu zaru no tā paša stumbra, komiskais taja visā bija tikai tāpēc, lai spētu noskatīties līdz galam, riebumā nenovēršoties.

(Reply to this) (Thread)

nē, precīzāk - čekists-šāvējs kā stumbrs, no kura pēc tam izauguši jaunākās paaudzes čekistēnu tēloti komiskie stāsti

(Reply to this) (Parent)

Tur viss bija baiss (pie vecā čekista jau fiziski mokoši palika noklausīties līdz beigām), galīgi nedalu kritiķu un dažu viedokli, ka izrāde pieiet tēmai "pa vieglo" - riktīgi pa skarbo, un tieši tāpēc, ka it kā caur hi hi ha ha. Man izrādes kvintesence bija, kad latviešu klusi virtuvītē dziedāja "Labrīt, Rīga, vai tu mani redzi.." (man zālē viena večiņa dziedāja līdzi), un kontrastā - no visa spēka Ģēn Pobedi Dziesmusvētku estrādē.
Bija arī mazāk pārliecinoši gabali. tā RietumRīga paspēja sevi izsmelt, bet no kopumā tiiik stipri. Brīnos, kapēc nebija SN kā izrādei, Keišam...??? Bet straptautiskā žūrija atzina kā labāko. Un pareizi darīja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, ļoti piekrītu. Pārsteidza, ka kritika tik ļoti var nepārzināt izrādes dinamiku un tulkot to tik aplami.
Mani vēl Tropas intermeitenes u.c. epizožu atsvešinātība ļoti iespaidoja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tāpēc, ka gribās mums savu vēsturi skatīt caur ciešanu naratīvu, tādu "pazemotie un apvainotie", "bez vainas vainīgie" un tādā garā. To, ka mēs visi (nu varbūt izņemot Astru un Doroņinu) tai Dziesmusvētku estrādē ar Ģēn Pobēdi bijām, kā saka Hermanis - par to tā baigi nav vēlēšanās atcerēties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es to piedzivoju tikai kā bērns, bet tā sajūta, ka "ģimenes noslēpumi" nepārsteidz, ka tos neapzināti zinu, ir tik ļoti, ļoti... Es īsti nenolasīju to "mēs visi", jo, nebijis okupācijas, nebūtu arī turpinājuma - šīs tēmas vēsture latviešos apstātos pie čekists-šāvējs kaut kur Krievijā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet izrāde jau ir par to, ka okupācija bija un kā latvieši reaģēja - ko dziedāja virtuvēs un ko uz skatuves. Un tā šikā epizode, kā Dzejniece sevi līdz histērijai pašcenzē, kamēr čekisti lasa Solžeņicinu.
Tas pat jau pavērās, piem, LNVM simtgades izstādē - kur attīstītītais sociālisms, kultūras dzīve - tur tāds "atvilknes literatūras" plauktiņš - nu nav jau tur īsti nekā iekšā, tik vien kā Priedes "Smaržo sēnes" un Zariņa "Trauksmainie trīsdesmit trīs".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu... es laikam vairāk saskāros ar tiem, kuri virtuvēs neko īpašu nedziedāja, bet uz skatuvēm pavisam noteikti neko nedziedāja, toties televizoru strikti izslēdza, kad sāka skanēt Ģeņ Pobedi. Esmu to mantojusi - strikti izslēdzu televizoru, kad modernais PK mēģina kaut ko iesāstīt... tomēr, atšķirībā no senčiem, pagaidām komentēju, kāpēc to daru.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Uz padomju laika Dziesmu svētkiem neviens negāja? Kad kopkoris saka dziedāt Ģeņ Pobedi demonstratīvi piecēlās, izvilka sarkanbatsarkano karogu un sāka dziedāt Dievs, svētī Latviju? Starp citu, es galīgi nenostājos striktā "vienigās pareizās" pozā. Man nav atbildes, kas darīja pareizāk - tie kas principiāli negāja, vai tie kas tomēr aizgāja, vispirms nodziedāja Ģeņ Pobedi, un tad saggaidīja Pūt, vējiņus un Gaismas pili? Tie trimdas latvieši, kas demonstratīvi nebrauca uz "komūnistu Latviju", vai tie kas te tomēr atbrauca un mēģināja kaut kādus sakarus un sadarbības bīdīt? Tie, kas aizgāja totālā disidentismā, vai tie kas caur kompromisiem tomēr kaut ko labu uzrakstīja, iestudēja, uzbūvēja utt? Tāpēc jau man izrāde patika, ka nedod šitās stulbās "vienīgās pareizās" atbildes un neatražo selektīvās atmiņas a la "visi maitas man apkārt stučīja, es gan visu sapratu" diskursu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un daudzi šodienas moralizētāji par "kaimiņiem-stukačiem" to var atļauties viena nejauša iemesla pēc - čeka par viņiem vienkārši nepainteresējās (gan jau arī tāpēc, bija kārtīgi padomju pilsoņi, kamēr visādus "citādi domājošos" čakarēja), un viņiem gāja secen šī patīkamā izprieca - izbaudīt, ko nozīmē vervēšana un čekas metodes. Also, refrēnu "es jau viņiem ne par vinu neko neteicu, ai, ai, ai, vispā nesaprotu, kā mana kartīte tur gadījusies, laikam čekistiem plāns bija jāpilda, man nezinot ielika!" arī nedalu.

(Reply to this) (Parent)

Jā, nekādu instrukciju, kā ir un būs pareizi, nebija, un cilvēki arī bezizejās izvēlas, ko nu tur var bezizejās izvēlēties - mazāko ļaunumu vai kaut ko citu, par to arī lielā mērā ir izrāde.
Bet trimdai nekādas tādas bezizejas nebija. Lešinska grāmatā man baisākais šķita tieši tas brīdis, kā čeka kvantitāti pārvērš jaunā kvalitātē, ar trimdiniekiem kopā svinot okupācijas varas leģitimizāciju 21.jūlijā - viss ir pareizi izdarīts, zivis iebarotas, āķus ierijušas, var vilkt krastā.

(Reply to this) (Parent)

Lūk, ļoti piekrītu, tā ir ļoti laba, stipra un vajadzīga izrāde.

(Reply to this) (Parent)