Visi tagad cepas par mikrouzņēmuma nodokli. Pilnīgi pieļauju iespēju, ka vienkārši kaut ko nesaprotu, bet es savukārt sliecos domāt, ka MUN vienmēr ir bijis pārāk labs, lai būtu patiesība (attiecībā uz cilvēkiem, kas nevēlas maksāt nodokļus, bet vienlaikus sagaida, lai valsts labi funkcionētu). Esmu strādājusi kā mikrouzņēmuma darbinieks, un, lai gan daudzās citās ziņās darbavieta bija brīnišķīga, šis bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ aizgāju, jo man lielu nedrošības izjūtu radīja apziņa, ka, paliekot bez darba / stāvoklī / nopietni saslimstot utt., aizsardzība no valsts un arī darbavietas būtu praktiski nekāda. Zinu arī cilvēkus, kas strādā uzņēmumos, kas ļaunprātīgi izmanto MUN, sadalot savus visai labi pelnošos un nebūt ne mazos biznesus vairākos mikrouzņēmumos – līdz ar to teikt, ka pašreizējais MUN kaut kādā veidā pasargā no ēnu ekonomikas, man arī nešķiet gluži taisnība (iespējams, ka ir pat otrādi). Mani arī nepārliecina arguments – “gribu izvēlēties, vai maksāt sociālo nodokli, jo tāpat ar pensiju nevarēšu izdzīvot, labāk uzkrāju līdzekļus vecumdienām pats” – jā, ok, bet kā ar šodienas pensionāriem (tostarp šo runātāju vecākiem un vecvecākiem), invalīdiem, bērniem, jaunajiem vecākiem utt.? Tipa, viņi uz mani neattiecas, nemaksāšu? Tā taču sabiedrība nestrādā! Attiecībā uz pašnodarbinātajiem – ja MUN tagad sanāks galīgi neizdevīgs, viņiem taču paliek vēl citas darbības formas.

Saprotu, ka ir nejēdzīgi, ja mazā uzņēmumā ir nepilna laika darbinieks, par kuru nodokļos tagad sanāktu maksāt vairāk nekā algā, bet tas jau attiecas ne tikai uz mikrouzņēmumiem. Tā man šķiet jau cita problēma – ka nav sakārtota iespēja strādāt nepilnā slodzē, attiecīgi maksājot nodokļus. Par to es arī būtu gatava protestēt.

Tātad, kāpēc es kļūdos?