03 July 2019 @ 09:58 pm
 
Man ir sajūta, ka darbs ar tekstu rediģēšanu manu valodas izjūtu ir nevis izkopis, bet tieši otrādi - noplicinājis. Normalizējis? Visu laiku liekot citu teikumus noteiktā ("vispārpieņemtā") rāmī, aizvien vairāk sarūk varbūtība redzēt ārpus tā? (Kā īsta mileniāle runāju galvenokārt jautājuma teikumos?)

Vēl nepatīkamāka ideja - vai runa ir par tikai "valodas izjūtu"? Vai drīzāk tomēr "domāšanu"?

Bet varbūt pie vainas ir nevis pārmērīga nodarbošanās ar rediģēšanu (jeb citu jaunrades normalizēšanu), bet gan nepietiekama nodarbošanās ar jaunradi? Ļoti iespējams, bet ko ar šādu atziņu es varu iesākt praktiski (jo ēdu un maksāju par jumtu lielākoties no normalizēšanas, nevis jaunrades)?
 
 
( Post a new comment )
ratatoska[info]ratatoska on July 3rd, 2019 - 11:05 pm
Šis ir ne vien ļoti interesants novērojums, bet arī ļoti uzrunājošs. 23 gadu laikā, kopš ar to nodarbojos, šad tad pamanu, ka mani tulkojumi ir kā robotam, bez dzīvības, plikas gramatikas konstrukcijas, un nezinu, vai tas ir titru formāts un bargie redaktori, kas cīnās par maksimālu neitralitāti, vai arī mana domāšana, kas uz visu skatās kā uz potenciālu teikumu, titru vai virsrakstu. Un jaunrade vispār ir paralizēta, jā. "Tā grāmata, ko es reiz uzrakstīšu," ja līdz pusmūžam nav tapusi, tad nez vai jebkad radīsies.
Nu bāc, drūmas pārdomas tu te aktualizē.
(Reply) (Link)