Man ir sajūta, ka darbs ar tekstu rediģēšanu manu valodas izjūtu ir nevis izkopis, bet tieši otrādi - noplicinājis. Normalizējis? Visu laiku liekot citu teikumus noteiktā ("vispārpieņemtā") rāmī, aizvien vairāk sarūk varbūtība redzēt ārpus tā? (Kā īsta mileniāle runāju galvenokārt jautājuma teikumos?)
Vēl nepatīkamāka ideja - vai runa ir par tikai "valodas izjūtu"? Vai drīzāk tomēr "domāšanu"?
Bet varbūt pie vainas ir nevis pārmērīga nodarbošanās ar rediģēšanu (jeb citu jaunrades normalizēšanu), bet gan nepietiekama nodarbošanās ar jaunradi? Ļoti iespējams, bet ko ar šādu atziņu es varu iesākt praktiski (jo ēdu un maksāju par jumtu lielākoties no normalizēšanas, nevis jaunrades)?
daina_t - Post a comment