From: divi_g	Date: October 21st, 2010 - 10:23 pm		(.)

Tu, uzskatās, nopietni par šo tēmu incējies.
Lielisks raksts.

Gribējās piebilst dažas lietas:
* jau pašā sākumā uzrunā "living one’s life as though it were a suicide note incarnate (yet remember this is precisely what life is" :)
* mizantropija vs suicidalitāte: jā, mizantropija ir projekcija - savu īpašību piedēvēšana otram, paranojas, empātijas un virknes citu fenomenu pamats; taču man liekas, ka cilvēks var arī svārstīties starp abiem šiem stāvokļiem vai sākt kā viens un attīstīties citā ceļā, tā kā katru reizi ir jāfiksē konkrētais aktuālais stāvoklis. Diez, ir gadījumi, kad cilvēks izdara pašnāvību, jo uzskata - patiešām uzskata! - ka ir labāks par pārējiem un tādēļ viņam nav ko darīt šajā pasaulē?
* the higher your majesty is to start off with, the more painful it’s going to be when you happen to fall flat on your face - jap. Cik atceros no ziņām, Latvijā pašnāvību skaits ir bik palielinājies pēdējos pāris gados; ja tā, tad būtu interesanti uzzināt pašnāvnieku sadalījumu pa soc.stratām uz pašnāvības brīdi un pirms gadiem 2-3, piemēram.
* interesanti, ka katoļi ar savu mea culpa vienlaikus kategoriski aizliedz pašnāvību;
* High Self-Awareness - imho te ir inčīga saikne ar turpat tālāk, aprakstot pašnāvnieku pirmsnāves vēstules, minēto atsvešinātību: self-awareness jau ir pirmā atsvešinātības pakāpe per se. Turpat inčīgi atzīmēt, ka radinieki tiek raksturoti kā attāli, nevis naidīgi, jo konflikts arī ir attiecības, kā nekā.
* 4.solis un anxiety (trauksme?): man kā paviršam psiholoģijas vērotājam rodas priekšstats, ka mūsdienās arvien vairāk fenomenu saknes tiek atrastas trauksmē. Kas man liekas labi esam (ja kas, varu atrast pāris grāmatu nosaukumus vai aizdot pašas grāmatas krieviski).
Tiesa gan, beigās minētie izskaidrojumi man liekas esam patiesi abi. Protams, pirmais liekas tāds nedaudz no "poētiskā taisnīguma" sērijas un pārāk vienkāršs. Bet vienkāršumam ir zināms šarms :)
* 5.solis: 1kārt, diez, vai tas nozīmē, ka suicidāliem cilvēkiem ir nosliece "notrulināt prātu", ti, censties domāt vienkāršākā līmenī, nekā viņi varētu? 2kārt, vai nesanāk atteikšanās no daļas no self-awareness? Un, 3kārt, līdzība starp pašnāvnieciskumu un garlaicību ir inčīga (un daļēji izskaidro ne tikai lubu literatūru, bet arī kino, TV, datorspēles, internetu utt. utjp.) - agrāk tika piesaukta atsvešināšanās, kas imho ir "tuvos draugos" ar garlaicību. Tas nozīmē, ka šai teorijai "puzle sapas" :)
* 6.solis - man liekas, ka daudzi tieši pie šī arī atduras, jo eksistenciālas bailes tomēr ir makten spēcīga lieta. Un atkal būtu interesanti uzzināt statistiku par caurmēra pašnāvnieka psiholoģisko profilu: vai nav tā, ka viņš ir "drosmīgāks" par vidējo dēļ nepieciešamības pārvarēs sāpes. Statistiski visinteresantākie laikam būtu cilvēki, kas ir pārcietuši sāpes piespiedu kārtā, piemēram, zaldāti (vēlams, iesaukti, nevis brīvprātīgie), kas bijuši ievainoti, smagas slimības pārcietuši utml. No otras puses, šiem kritērijiem atbilst "afgāņi" un Vjetnamas veterāni (kuru starpā pašnāvību līmenis ir stipri virs vidējā, cik man zināms), tomēr tur varētu būt vēl arī citi iemesli.

Tiešām paldies :) Es labprāt pārpukstētu šo. Tu labāk vēlētos linku uz savu pukstu, linku uz oriģinālu ar atsauci uz Tevi vai kādu citu formu?

	From: cyrain	Date: October 21st, 2010 - 11:25 pm		(.)

Repost kā vēlies, bet lūk komentārus par pārējo bišku vēlāk uzrakstīšu. Links uz orģinālu ar 'through name' ir droši vien korektākā atsauce?

http://www.scientificamerican.com/blog/post.cfm?id=being-suicidal-what-it-feels-like-t-2010-10-20

From: divi_g	Date: October 21st, 2010 - 11:27 pm		(.)

Ok :)

	From: cyrain	Date: October 22nd, 2010 - 12:51 am		(.)

Tikai īsi par piekto pagaidām un, ehm, ekstrapolējot no personīgas pieredzes.

Tas, kas tur aprakstīts, nav tieši nosliece notrulināt prātu. Tad kad melnie tiešām nospiež līdz tam, ka suicidālās idejas konstanti griežas pa prātu (un vispār, arī pirms tā) sajūta ir tāda, ka domāšana pārslēdzas uz vispār citu mehānismu - ierastā multitaska vietā iestājas tāda tuneļveidīga domāšana. Iedomājies - bezgalīgs tunelis priekšā. Tiešām bezgalīgs, un izejas nav, var tikai soļot uz priekšu, one step at a time.
Un tieši tāpat tad arī viss pārējais apkārt izskatās - lietas vairs neuztveras 'kopaina vispirms, detaļas, ja vajadzēs, paskatīsimies vēlāk', bet gan viena detaļa pēc otras, uzmanīgi, rūpīgi. Un jā, arī smagi un lēni. Un skatoties uz daudz liekām detaļām, kuras normālā stāvoklī intuitīvi palaistu garām. Jo intuitīvi uz kaut ko skatīties vienkārši nav spēka. BTW, ir tāds fiziskais sindroms, leaden paralysis. Ļoti laba ilustrācija.

Es minētu, ka tas ir viens no coping mehānismiem - tieši tā kognitīvā atšķirība redzējumā mēdz palīdzēt tikt galā ar tā brīža anxiety cēloni. Vai atrast kaut ko, kā dēļ atkal sajusties labāk. Man ir palīdzējis. Līdz tam ir grūti nolaisties, bet pēc tam vismaz beidzot paliek labāk.

Jā, tas kā domāšana darbojas tajā stāvoklī droši vien var izskatīties kā prāta notrulināšana- bet tas ir dēļ liekajām detaļām kuras tiek apsvērtas - vienkārši cita pieeja.


Tai pašā laikā _principā_ tev varētu būt taisnība. Domāšana sāp, tāpēc davai labāk nedomāt un piebāzt smadzeni ar da-jeb-ko-citu lai varētu ignorēt visas šitās degošās sarkanās lampiņas pakausī. Tikai tas sākas nav agrāk, tas nav tik akūts stāvoklis kā tieši te aprakstītais. Un interesanti būtu zināt kā ir ar eskepistiem un suicīdu statistiski - droši vien, ka populārāks. Bet pat ja korelācija ir - tā ir apzinātā notrulināšanās, kas to izraisa, vai tas ir intelekts, kas ļauj ieraudzīt pasauli kā riebīgāku vietu, kas vienkārši izraisa gan eskeipismu, gan noved pie suicidālām ideācijām.
Protams, metaforiski suicīds ir tāda kā bēgšana. Bet es vienmēr esmu šaubijusies vai tas tāds arī _jūtas_.
Jo visi tie 'nu beidz, nomirt ir vēl sliktāk, pēc tam vispār nekā vairs nav tas taču ir briesmīgi' - parasti tikai nomāc vēl vairāk, īpaši pasvītrojot kā cilvēki kas kaut ko tādu nopietni saka ir _normāli_ bet es, to nevarot saprast _neesmu_.

Vēlme izbeigt sāpes nav gluži tas pats kas bēgšana. Jo salīdzinājumā ar tām sajūtām 'absolūti nekas' liekas nevis labāk, bet vienkārši ne TIK slikti. Un jebkas kas ir mazāk slikti liekas visai vilinošs.

From: divi_g	Date: October 22nd, 2010 - 12:58 am		(.)

Es Tev atbildēšu kaut kad rīt. Uzreiz gribas teikt divas lietas - mēs katrs rakstam no savas pieredzes un Tevis rakstītais tiešām liek aizdomāties, tajā skaitā par robežām un domāšanas sāpi.

From: divi_g	Date: October 23rd, 2010 - 12:37 pm		(.)

Par tādu tuneļa redzi nebiju iedomājies, interesants fenomens. Domāju, ka jā, tas ir coping mehānisms, kuru mērķis ir novērst uzmanību no kaut kā sāpīga, maksimāli nodarbinot smadzenes.

Nu jā, kaut ko tādu arī biju domājis.
Par tiem, kas tā saka - nu, viņi jau būtībā atkārto tikai iemācītu klišeju. Nevienam no mums nav personiskas, nepastarpinātas pieredzes par to, kā ir PĒC, tā kā jebkurš apgalvojums ir spekulācija.
Es uz to "absolūti nekas" skatos citādāk. Tā kā nemirstīgai dvēselei neticu, tad sanāk, ka nāves brīdī vienkārši "izslēdzas gaisma", es kā novērotājs pazūdu, līdz ar to jebkāds salīdzinājums par to, kurš stāvoklis ir labāks vai sliktāks, zaudē jēgu.
Un jā, es uz to skatos kā uz bēgšanu, taču bez negatīvas pieskaņas. Savā ziņā pašnāvība ir ļoti drosmīgs solis.

	From: cyrain	Date: October 22nd, 2010 - 10:10 pm		(.)

Vo, par mizantropiju vēl gribēju, rakstīju rakstīju pa dienu darbā, bet ar kolēģiem aiz muguras pārāk zīmīgi keywordi statistiku webā meklējot. Un surprise, surprise neko tiešu neatradu. Par sociālajām stratām un dinamismu un suicīdiem _it kā_ ir rakstīts, bet bez skaidriem cipariem. Nekas labāks, kā kaut kur izrakt vai mums dinamiski vīriešu vs sieviešu pašnāvību attiecība ir mainījusies nesanāks - starpību norakstot uz 'vīrieši, kas nonāca ekonomiski grūtā situācijā'.

Tātad, mizantropija un 'labāks par pārējiem'.
Esi noteikti, noteikti dzirdējis, kā palicēji pārmet pašnāvniekiem egoisumu. Vai stāstus par pirmsnāves zīmītēm, ka re kā jūs visi nožēlosiet, kad manis vairs nebūs, beidzot sapratīsiet, ko esat zaudējuši.

Nu ir tāds personības tips, hroniski pārliecināts, ka visi parējie viņu nenovērtē un viņam riebj, un ļoti tendēts tiešām tīši sāpināt pārējos, jo ja pašam sāp, tad lai sāp arī tiem te apkārt, lai saprot beidzot. Vai šī ievirze tiešām spēj uzpūsties līdz fatālam paškaitējumam godīgi sakot nezinu. Nekad neesmu šo tipu izpratusi un man tas joprojām šķiet ārprātīgi iracionāls - bet gana bieži sastopams, lai zināšanai pieņemtu, ka tāds ir.

(no 'kā es sāpināšu' vienīgais subsest kuru kaut cik empātiski var saprast ir tos, kam melnajā caurumā iebiruši dēļ pajukušām attiecībām. Retorika iespējams līdzīga - bet motivācijas dzinulis ir cits - tas otrs, zaudētais ir vienkārši bijis padarīts par vienīgo jēgu.. un ir vēlme atstāt kaut kādas pēdas tā otra svarīgā dzīvē tomēr ir ļoti spēcīga. Mēģinājums kaut kādu kontroli atgūt. Pat ja rezultāts tāds skumjš un letāls. Bet te, pat ja retorika identiska, tas nekādi nav 'esmu labāks par pasauli'. Savukaŗt tas bieži minētais agresors augstāk, nu un vēl nāv romanticizējuši pret vecākiem sadumpojušies bērni - tur varbūt tā motivācija tiešām tāda arī varētu būt. Bet ok, ekstrapolācija ne-no-pieredzes droši vien nav diži akurātāka kā sanāk tiem, kas nez kāpēc apgalvo, ka visi ar suicidālām ideācijām to vien grib kā sodīt sev apkārtējos.)

Mizantropija kā tāda -
Protams, ka nevar pašvērtējumu un apkaŗtējo kritiku melnbalti skatīties - vai nu es sevi uzskatu par izcilu visā, vai mēslu visā. Var, piemēram, lieliski apzināties, ka ir skaistāks par pārējiem, vai, teiksim, laipnāks un labsirdīgāks par pārējiem, un tai pašā laikā uzskatīt sevi par nevērtīgu kategorijā 'normāls cilvēks'. Un var redzēt kaudzes trūkumu apkārtējos - pat vērtējot viņus daudzās kategorijās striktāk nekā sevi - un tik un tā uzskatīt tos pārējos par veiksmīgākiem kategorijā 'normāls cilvēks, kas atšķirībā no manis, ir tiesīgs uz vietu zem saules'.

From: divi_g	Date: October 23rd, 2010 - 12:30 pm		(.)

Un ko kolēģi? :)

Šķiet, ir tāds jēdziens "demonstratīvā pašnāvība", kur galvenais elements ir nevis pats suicīds, bet gan tā draudi un mēģinājumi, kuru mērķis ir pievērst uzmanību sev (nedomāju, ka tas vienmēr ir tik egoistiski kā izklausās, gan jau ir reizes, kad konkrētajam cilvēkam tiešām ir nopietna viņam/i vajadzībās uzmanības deprivācija). Pie šāda tipa pieder "vēnu griezēji parastie" vai tie, kas iedzer miegazāles un izsauc "ātros". Tiesa, domāju, ka ik pa reizei kādam aprēķini neizdodas un mēģinājums beidzas ar nāvi.

Pie attiecībām varētu piebilst, ka varbūt ir gadījumi, kad lielās vērtības kārtā ir pacelts nevis otrs cilvēks, bet gan pašas attiecības: slikti ir nevis no tā, ka nav attiecību ar konkrēto cilvēku, bet no tā, ka nav attiecību kā tādu.
Tas imho labi sasaucas ar to, ko beigās rakstīji par "normālību", kas ir lieliski rakstīts.