Tikai īsi par piekto pagaidām un, ehm, ekstrapolējot no personīgas pieredzes.

Tas, kas tur aprakstīts, nav tieši nosliece notrulināt prātu. Tad kad melnie tiešām nospiež līdz tam, ka suicidālās idejas konstanti griežas pa prātu (un vispār, arī pirms tā) sajūta ir tāda, ka domāšana pārslēdzas uz vispār citu mehānismu - ierastā multitaska vietā iestājas tāda tuneļveidīga domāšana. Iedomājies - bezgalīgs tunelis priekšā. Tiešām bezgalīgs, un izejas nav, var tikai soļot uz priekšu, one step at a time.
Un tieši tāpat tad arī viss pārējais apkārt izskatās - lietas vairs neuztveras 'kopaina vispirms, detaļas, ja vajadzēs, paskatīsimies vēlāk', bet gan viena detaļa pēc otras, uzmanīgi, rūpīgi. Un jā, arī smagi un lēni. Un skatoties uz daudz liekām detaļām, kuras normālā stāvoklī intuitīvi palaistu garām. Jo intuitīvi uz kaut ko skatīties vienkārši nav spēka. BTW, ir tāds fiziskais sindroms, leaden paralysis. Ļoti laba ilustrācija.

Es minētu, ka tas ir viens no coping mehānismiem - tieši tā kognitīvā atšķirība redzējumā mēdz palīdzēt tikt galā ar tā brīža anxiety cēloni. Vai atrast kaut ko, kā dēļ atkal sajusties labāk. Man ir palīdzējis. Līdz tam ir grūti nolaisties, bet pēc tam vismaz beidzot paliek labāk.

Jā, tas kā domāšana darbojas tajā stāvoklī droši vien var izskatīties kā prāta notrulināšana- bet tas ir dēļ liekajām detaļām kuras tiek apsvērtas - vienkārši cita pieeja.


Tai pašā laikā _principā_ tev varētu būt taisnība. Domāšana sāp, tāpēc davai labāk nedomāt un piebāzt smadzeni ar da-jeb-ko-citu lai varētu ignorēt visas šitās degošās sarkanās lampiņas pakausī. Tikai tas sākas nav agrāk, tas nav tik akūts stāvoklis kā tieši te aprakstītais. Un interesanti būtu zināt kā ir ar eskepistiem un suicīdu statistiski - droši vien, ka populārāks. Bet pat ja korelācija ir - tā ir apzinātā notrulināšanās, kas to izraisa, vai tas ir intelekts, kas ļauj ieraudzīt pasauli kā riebīgāku vietu, kas vienkārši izraisa gan eskeipismu, gan noved pie suicidālām ideācijām.
Protams, metaforiski suicīds ir tāda kā bēgšana. Bet es vienmēr esmu šaubijusies vai tas tāds arī _jūtas_.
Jo visi tie 'nu beidz, nomirt ir vēl sliktāk, pēc tam vispār nekā vairs nav tas taču ir briesmīgi' - parasti tikai nomāc vēl vairāk, īpaši pasvītrojot kā cilvēki kas kaut ko tādu nopietni saka ir _normāli_ bet es, to nevarot saprast _neesmu_.

Vēlme izbeigt sāpes nav gluži tas pats kas bēgšana. Jo salīdzinājumā ar tām sajūtām 'absolūti nekas' liekas nevis labāk, bet vienkārši ne TIK slikti. Un jebkas kas ir mazāk slikti liekas visai vilinošs.