Tu, uzskatās, nopietni par šo tēmu incējies.
Lielisks raksts.

Gribējās piebilst dažas lietas:
* jau pašā sākumā uzrunā "living one’s life as though it were a suicide note incarnate (yet remember this is precisely what life is" :)
* mizantropija vs suicidalitāte: jā, mizantropija ir projekcija - savu īpašību piedēvēšana otram, paranojas, empātijas un virknes citu fenomenu pamats; taču man liekas, ka cilvēks var arī svārstīties starp abiem šiem stāvokļiem vai sākt kā viens un attīstīties citā ceļā, tā kā katru reizi ir jāfiksē konkrētais aktuālais stāvoklis. Diez, ir gadījumi, kad cilvēks izdara pašnāvību, jo uzskata - patiešām uzskata! - ka ir labāks par pārējiem un tādēļ viņam nav ko darīt šajā pasaulē?
* the higher your majesty is to start off with, the more painful it’s going to be when you happen to fall flat on your face - jap. Cik atceros no ziņām, Latvijā pašnāvību skaits ir bik palielinājies pēdējos pāris gados; ja tā, tad būtu interesanti uzzināt pašnāvnieku sadalījumu pa soc.stratām uz pašnāvības brīdi un pirms gadiem 2-3, piemēram.
* interesanti, ka katoļi ar savu mea culpa vienlaikus kategoriski aizliedz pašnāvību;
* High Self-Awareness - imho te ir inčīga saikne ar turpat tālāk, aprakstot pašnāvnieku pirmsnāves vēstules, minēto atsvešinātību: self-awareness jau ir pirmā atsvešinātības pakāpe per se. Turpat inčīgi atzīmēt, ka radinieki tiek raksturoti kā attāli, nevis naidīgi, jo konflikts arī ir attiecības, kā nekā.
* 4.solis un anxiety (trauksme?): man kā paviršam psiholoģijas vērotājam rodas priekšstats, ka mūsdienās arvien vairāk fenomenu saknes tiek atrastas trauksmē. Kas man liekas labi esam (ja kas, varu atrast pāris grāmatu nosaukumus vai aizdot pašas grāmatas krieviski).
Tiesa gan, beigās minētie izskaidrojumi man liekas esam patiesi abi. Protams, pirmais liekas tāds nedaudz no "poētiskā taisnīguma" sērijas un pārāk vienkāršs. Bet vienkāršumam ir zināms šarms :)
* 5.solis: 1kārt, diez, vai tas nozīmē, ka suicidāliem cilvēkiem ir nosliece "notrulināt prātu", ti, censties domāt vienkāršākā līmenī, nekā viņi varētu? 2kārt, vai nesanāk atteikšanās no daļas no self-awareness? Un, 3kārt, līdzība starp pašnāvnieciskumu un garlaicību ir inčīga (un daļēji izskaidro ne tikai lubu literatūru, bet arī kino, TV, datorspēles, internetu utt. utjp.) - agrāk tika piesaukta atsvešināšanās, kas imho ir "tuvos draugos" ar garlaicību. Tas nozīmē, ka šai teorijai "puzle sapas" :)
* 6.solis - man liekas, ka daudzi tieši pie šī arī atduras, jo eksistenciālas bailes tomēr ir makten spēcīga lieta. Un atkal būtu interesanti uzzināt statistiku par caurmēra pašnāvnieka psiholoģisko profilu: vai nav tā, ka viņš ir "drosmīgāks" par vidējo dēļ nepieciešamības pārvarēs sāpes. Statistiski visinteresantākie laikam būtu cilvēki, kas ir pārcietuši sāpes piespiedu kārtā, piemēram, zaldāti (vēlams, iesaukti, nevis brīvprātīgie), kas bijuši ievainoti, smagas slimības pārcietuši utml. No otras puses, šiem kritērijiem atbilst "afgāņi" un Vjetnamas veterāni (kuru starpā pašnāvību līmenis ir stipri virs vidējā, cik man zināms), tomēr tur varētu būt vēl arī citi iemesli.

Tiešām paldies :) Es labprāt pārpukstētu šo. Tu labāk vēlētos linku uz savu pukstu, linku uz oriģinālu ar atsauci uz Tevi vai kādu citu formu?