From: cyrain	Date: October 22nd, 2010 - 10:10 pm		(.)

Vo, par mizantropiju vēl gribēju, rakstīju rakstīju pa dienu darbā, bet ar kolēģiem aiz muguras pārāk zīmīgi keywordi statistiku webā meklējot. Un surprise, surprise neko tiešu neatradu. Par sociālajām stratām un dinamismu un suicīdiem _it kā_ ir rakstīts, bet bez skaidriem cipariem. Nekas labāks, kā kaut kur izrakt vai mums dinamiski vīriešu vs sieviešu pašnāvību attiecība ir mainījusies nesanāks - starpību norakstot uz 'vīrieši, kas nonāca ekonomiski grūtā situācijā'.

Tātad, mizantropija un 'labāks par pārējiem'.
Esi noteikti, noteikti dzirdējis, kā palicēji pārmet pašnāvniekiem egoisumu. Vai stāstus par pirmsnāves zīmītēm, ka re kā jūs visi nožēlosiet, kad manis vairs nebūs, beidzot sapratīsiet, ko esat zaudējuši.

Nu ir tāds personības tips, hroniski pārliecināts, ka visi parējie viņu nenovērtē un viņam riebj, un ļoti tendēts tiešām tīši sāpināt pārējos, jo ja pašam sāp, tad lai sāp arī tiem te apkārt, lai saprot beidzot. Vai šī ievirze tiešām spēj uzpūsties līdz fatālam paškaitējumam godīgi sakot nezinu. Nekad neesmu šo tipu izpratusi un man tas joprojām šķiet ārprātīgi iracionāls - bet gana bieži sastopams, lai zināšanai pieņemtu, ka tāds ir.

(no 'kā es sāpināšu' vienīgais subsest kuru kaut cik empātiski var saprast ir tos, kam melnajā caurumā iebiruši dēļ pajukušām attiecībām. Retorika iespējams līdzīga - bet motivācijas dzinulis ir cits - tas otrs, zaudētais ir vienkārši bijis padarīts par vienīgo jēgu.. un ir vēlme atstāt kaut kādas pēdas tā otra svarīgā dzīvē tomēr ir ļoti spēcīga. Mēģinājums kaut kādu kontroli atgūt. Pat ja rezultāts tāds skumjš un letāls. Bet te, pat ja retorika identiska, tas nekādi nav 'esmu labāks par pasauli'. Savukaŗt tas bieži minētais agresors augstāk, nu un vēl nāv romanticizējuši pret vecākiem sadumpojušies bērni - tur varbūt tā motivācija tiešām tāda arī varētu būt. Bet ok, ekstrapolācija ne-no-pieredzes droši vien nav diži akurātāka kā sanāk tiem, kas nez kāpēc apgalvo, ka visi ar suicidālām ideācijām to vien grib kā sodīt sev apkārtējos.)

Mizantropija kā tāda -
Protams, ka nevar pašvērtējumu un apkaŗtējo kritiku melnbalti skatīties - vai nu es sevi uzskatu par izcilu visā, vai mēslu visā. Var, piemēram, lieliski apzināties, ka ir skaistāks par pārējiem, vai, teiksim, laipnāks un labsirdīgāks par pārējiem, un tai pašā laikā uzskatīt sevi par nevērtīgu kategorijā 'normāls cilvēks'. Un var redzēt kaudzes trūkumu apkārtējos - pat vērtējot viņus daudzās kategorijās striktāk nekā sevi - un tik un tā uzskatīt tos pārējos par veiksmīgākiem kategorijā 'normāls cilvēks, kas atšķirībā no manis, ir tiesīgs uz vietu zem saules'.

From: divi_g	Date: October 23rd, 2010 - 12:30 pm		(.)

Un ko kolēģi? :)

Šķiet, ir tāds jēdziens "demonstratīvā pašnāvība", kur galvenais elements ir nevis pats suicīds, bet gan tā draudi un mēģinājumi, kuru mērķis ir pievērst uzmanību sev (nedomāju, ka tas vienmēr ir tik egoistiski kā izklausās, gan jau ir reizes, kad konkrētajam cilvēkam tiešām ir nopietna viņam/i vajadzībās uzmanības deprivācija). Pie šāda tipa pieder "vēnu griezēji parastie" vai tie, kas iedzer miegazāles un izsauc "ātros". Tiesa, domāju, ka ik pa reizei kādam aprēķini neizdodas un mēģinājums beidzas ar nāvi.

Pie attiecībām varētu piebilst, ka varbūt ir gadījumi, kad lielās vērtības kārtā ir pacelts nevis otrs cilvēks, bet gan pašas attiecības: slikti ir nevis no tā, ka nav attiecību ar konkrēto cilvēku, bet no tā, ka nav attiecību kā tādu.
Tas imho labi sasaucas ar to, ko beigās rakstīji par "normālību", kas ir lieliski rakstīts.