| |
[Jul. 20th, 2011|01:00 pm] |
|
Sanktpēterburga ir skaista ar savām pielijušām ielām, nopietnajiem cilvēkiem un skumjām ēku fasādēm, kas iemiesojušas tās ainas, ko ļaudis izspēlējuši laika gaitā un ko laiks, ļaunu nedomādams, tiem atdarījis. Uz palodzes sitas lietus lāses, koridora galā atskan ceļabiedru balsis un noskrapst krēsla kāja pret parketa grīdu. Vientuļš kā mēness naktī un saule dienā pretējā fasādē spīd trīsviru logs. Siena nodrupusi stāv, taču baltie griesti atsauc atmiņā seno laiku greznību, roze - lustru spīgos deju laikus vēlos vakaros, bet mūsu gultas atspulgs stiklā kā kungs ķēniņš pāri visam iesmej sejā šodienu postu un bēdas, kas lielo, tuksneša bezgalībai līdzīgo dzīvokli pārvērtis vien pieticīgā jauniešu mītnē. |
|
|
| |
[Feb. 21st, 2011|01:35 pm] |
|
Esmu nogurusi, gandrīz vesela. Dažreiz es atceros pagājušās dienas un pasmaidu. Kad cauri zelta priekškaram parādās divas austiņas, tad vēl divas un sākas rūkšana, pār mani nāk tāda laba sajūta, bet visumā esmu sevi atkal piepildījusi ar lielu tukšumu. Man drausmīgi riebjas tas teiciens par putnu, kas izpletis spārniņus paceļas (kaut kur laikam), pārnestā nozīmē, cilvēki jau to droši vien saprot, taču lai cik stulbi tas izklausās (atkārto to vēlreiz), tas laikam ir tieši tas, ko es gribu ar sevi panākt. Dažreiz pietiek ar divdesmit un trīs, lai saprastu, ka nekas jau nenāk tāpat. Ar mazu darbu var gūt lielus panākumus. Un lielu darbu - nožēlu par visu. |
|
|
| |
[Oct. 11th, 2010|11:07 am] |
|
Skaudras mēdz būt atziņas par iedomu pasauli, ko radījuši nepārtraukti no jauna rodamies cilvēkego galvā. Ar deviņiem pūķiem aizdzenama nav nedz miega tramīgā daba, nedz auktie pirkstu gali un sirdpukstu trauksme. Mazās baiļu iemiesotās skudras tekelē pa kalniem un lejām, savās sīki un skrupolozi veidotajās mugurās stiepdamas savām izmēra kategorijām atbilstoša izmēra kastaņa nastu kā cukura graudu un brīžiem attopoties pie akmeņa, augsta kā Everests, neapstulbst un ritmiski, dipinot mazos kāju galus, tipina uz priekšu. Nav piedzimis vēl tāds ērglis, nav dzirdēta vēl tāda runa, kas savā brīvajā lidojumā nepiedzīvo kripatas kraha. Apziņu mākoņiem rudens ir piemērots laiks satumst, pazust aiz koku galiem, jo arī dabas vīri, lieli un mazi, reiz aiziet līdzi vēja virzienam, tikai pēc soļiem padsmit atskārstot, ka bēgt nav jēgas. Sagaidot, kad mākoņi aizslīd un tos nomaina zvaigžņu sega, kā gaiša sveces liesma parādās apskaidrība, ka iedomu pasaule ir tikai iedomu pasaule bez kādas dziļākas jēgas un sekām. |
|
|
| par ziediem |
[Apr. 18th, 2010|05:31 pm] |
|
Mūsu nepabeigtās mājas dārzā kādreiz auga daudz dažādu ziedu. Cauri zilo sniegpulkstenīšu jūrai varēja brist līdz kaimiņu dārza pusei, kur vietumis paspīdēja arī kāda piena pulkstenīte, taču visam klajumam pāri pacelās gaiši violets ceriņu žuburs, liels un augsts, kas man kā mazam bērnam šķita paceļamies līdz pašām debesīm. Gadi gāja, milzu ceriņu krūms savā vecumā nolaida plecus un tik stalti vairs nestāvēja, līdz kādā dienā to nozāģēja līdz zemei, lai tā vietā uzartu zemi kartupeļu stādīšanai. Dārza labajā pusē pie paša žoga ziedēja balts ceriņu krūms, tas bija vārgāks, taču ne mazāk smaržojošs kā nozāģētais. Zem šī skaistuļa auga sarkanas tulpes, dažādu šķirņu narcises un vietām gaiši rozā hiacintes. Tuvāk mājai gar kaimiņu žogu auga mārtiņpuķes un dzeltenas, oranžas kliņģerītes, balti un iesārti pelašķu klumšķi, vienīgā, kas no šī gadus divdesmit atpakaļ iegādātā dārza vēl priecē skatu, ir tumši sārtā roze. Pārāk asa, gaužām liela un tomēr vienmēr mātes mīlēta un kopta. Blakus tieši šai rozei bija mūsu dārza lepnums. Kapu kopiņa. Tieši tā mēs saucām pārbagāto, cilvēka kapa kopiņas izmēriem ļoti atbilstošu ziedu dobi, kurā varēja atrast visu, ko sirds kāroja. Sākot no dekoratīviem un ēdamiem lociņiem, studentu neļķēm, dažāda izmēra, krāsas un veida tulpēm līdz lilijām un īrisiem. Dobe veidoja krāšņu, vairāku pakāpju ziedu masu, un to uztvērām kā leiputriju, kur var iekrist un atrast visu. Ar laiku arī šai dobei nu vairs ir tikai atmiņu plāksne kaut kur mūsu galvās un pāris fotogrāfijās, jo līdz ar ilgām pēc mājām mūsu dārzs vairs nekad nav ziedējis tik zaļš un krāšņš kā agrāk, līdzās tuksnesim, kas sācis ieņemt mūsu dārzu pēc līdzināšanas darbiem, koku krāvumiem un ķieģeļu kalniem izaug milzu mušmire, kas mūs indē un vilina atkal un atkal domāt par mājām un omulību, ko sniedz neskarts zilo vizbuļu, sniegpulksteņu, tulpju, narcišu un kliņģerīšu lauks. |
|
|
| |
[Mar. 21st, 2010|07:45 pm] |
|
Teikšu atklāti, manā repertuārā ir tikai viena nepabeigta dziesma, mūsu dažreiz kopā pabūšanas un tā arī nesatikšanās dziesma. Tā skan, it kā plate iesprūdusi, švīkst un skan reizē, izdibinot tās līdz šermuļiem pabaigās un pavisam vienkāršās skaņas. Tā skan un skanēs arvien klusāk, un tā vien šķiet, ka neizbeigsies nekad. Es iemācīšos to nedzirdēt un ar acīm tiekšos uz debesīm, man lūpas smaidīs un sirds beidzot ir brīva. |
|
|
| |
[Mar. 21st, 2010|07:26 pm] |
|
Neviļus nākas domāt, ka savā zilās govs pasaulē citiem signāliem nav vietas. Reizēs, kad visvairāk kārojas miers, tālredzīgi plāni un pacilājošs iekšējais stimuls, nākas atgriezties pie pazaudētā miera jeb nemiera, gadi desmit paies, bet nekas nebūs mainījies, es zinu, ka otrā stāva istabas piedūmos pārceptas desas smārdi, kaut kad mājas tracim un televīzora troksnim pievienosies bērnu smiekli un pirmie strīdi, bet tikmēr savā gaužām lielajā, brīnumiem iespēju bagātajā pasaulē slapjiem un dubļainiem zābakiem kājās un ar lielu konfekšu paku rokās iesoļo lielais Nekas ar cerībām, ilgām un skumjām par to, ko vairs tā, kā varēja, nepiedzīvosim kopā. |
|
|
| |
[Mar. 4th, 2010|01:38 pm] |
|
Bērnībā es biju uz izķeršanu. Mazs, apaļš bumbulītis, mīļš kā pūka sabiedrībā, mājās kā mazs velnēns ar dzīvsudrabu asins vietā. Bērnudārzā biju priviliģēta staipīt pārpildītos puķu grozus teju visos svētkos. Man vēl atmiņā saglabājusies tā sajūta, kad biezās, krunkulīšiem rotātās izejamās zeķubikses slīd lejā, kamēr mēs ar kaut kādu puišeli (bildē blonds un stalts kā princis zirgā) stiepjam puķu grozu un smaidām līdz ausīm. Bildē ir vēl kāda nesen atkal apjausta fakta konstatācija. Manas bēdīgās, skumjam sunim līdzīgās acis kā nav, tā nav mainījušās. Ārējie acu kaktiņi manai sejai piedod vienmērīgu mūžīgo skumju rotu, un, par to domājot, es prātuļoju, cik daudz devuši bērnudārza audzinātājas un auklītes. Manā vecumā šādas muļķības ir pilnīgi neauglīgas, bet vārstuļojumi par to - nekam nederīgi. Ko tie man var dot šodien, cik garīgi pielādēta es varu būt, to nezinu, bet zinu, ka audzinātājas teica, cikos man jāiet gulēt, kad jāmazgā zobi (auklīt, kā tu man esi vajadzīga vakaros!), stāstīja, cik auzu pārslu biezputra ir veselīga (nu bet, protams, tas taču zinātniski pierādīts) un garšīga (kam noticēt nespēju vēl līdz šai baltai dienai), ka jāmazgā rokas, lai nepārvērstos par zoo dārzu mazajiem zvēriņiem, un ka nevajag citiem atņemt lelles. Lelles es nevienam neatņēmu, bet apskaudu puišeļus, kad viņiem deva lielos konstruktorus, bet mums tikai lego klučus un...lelles. Gulēt es arī negulēju, bet slēpu zem spilvena pingvīnu no brīnumolas un klusajās stundās spēlējos ar to, kamēr citi bērni veica slepenās misijas uz blakus telpu pēc ceriņu laimes ziediņiem. Ziediņi man bija, cik uziet, turklāt sakārtoti, izmeklēti, groziņos, pušķīšos un citās kombinācijās, šodien tikai palikušas atmiņas par biezajām zeķubiksēm, puķu groziem un audzinātājām, kas mums mācīja viselementārākās lietas, lai varam iziet dzīvē. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2010|01:47 am] |
|
Dažreiz ir labi apzināties, ka esi uzaudzis bez vecākiem, viņiem dzīviem esot. Man tā, piemēram, ir izstrādājusies atbildības sajūta, zināmas iespējas izvēlēties pašam, izpaust savu brīvo gribu un atrast vispiemērotākās nodarbošanās. |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2010|01:23 pm] |
|
Dienā numur viens psihoanalīzei vietas nav, tomēr ir tāls ceļš ejams man un manam kompanjonam. |
|
|