| par ziediem |
[Apr. 18th, 2010|05:31 pm] |
|
Mūsu nepabeigtās mājas dārzā kādreiz auga daudz dažādu ziedu. Cauri zilo sniegpulkstenīšu jūrai varēja brist līdz kaimiņu dārza pusei, kur vietumis paspīdēja arī kāda piena pulkstenīte, taču visam klajumam pāri pacelās gaiši violets ceriņu žuburs, liels un augsts, kas man kā mazam bērnam šķita paceļamies līdz pašām debesīm. Gadi gāja, milzu ceriņu krūms savā vecumā nolaida plecus un tik stalti vairs nestāvēja, līdz kādā dienā to nozāģēja līdz zemei, lai tā vietā uzartu zemi kartupeļu stādīšanai. Dārza labajā pusē pie paša žoga ziedēja balts ceriņu krūms, tas bija vārgāks, taču ne mazāk smaržojošs kā nozāģētais. Zem šī skaistuļa auga sarkanas tulpes, dažādu šķirņu narcises un vietām gaiši rozā hiacintes. Tuvāk mājai gar kaimiņu žogu auga mārtiņpuķes un dzeltenas, oranžas kliņģerītes, balti un iesārti pelašķu klumšķi, vienīgā, kas no šī gadus divdesmit atpakaļ iegādātā dārza vēl priecē skatu, ir tumši sārtā roze. Pārāk asa, gaužām liela un tomēr vienmēr mātes mīlēta un kopta. Blakus tieši šai rozei bija mūsu dārza lepnums. Kapu kopiņa. Tieši tā mēs saucām pārbagāto, cilvēka kapa kopiņas izmēriem ļoti atbilstošu ziedu dobi, kurā varēja atrast visu, ko sirds kāroja. Sākot no dekoratīviem un ēdamiem lociņiem, studentu neļķēm, dažāda izmēra, krāsas un veida tulpēm līdz lilijām un īrisiem. Dobe veidoja krāšņu, vairāku pakāpju ziedu masu, un to uztvērām kā leiputriju, kur var iekrist un atrast visu. Ar laiku arī šai dobei nu vairs ir tikai atmiņu plāksne kaut kur mūsu galvās un pāris fotogrāfijās, jo līdz ar ilgām pēc mājām mūsu dārzs vairs nekad nav ziedējis tik zaļš un krāšņš kā agrāk, līdzās tuksnesim, kas sācis ieņemt mūsu dārzu pēc līdzināšanas darbiem, koku krāvumiem un ķieģeļu kalniem izaug milzu mušmire, kas mūs indē un vilina atkal un atkal domāt par mājām un omulību, ko sniedz neskarts zilo vizbuļu, sniegpulksteņu, tulpju, narcišu un kliņģerīšu lauks. |
|
|
