| |
[Feb. 21st, 2011|01:35 pm] |
|
Esmu nogurusi, gandrīz vesela. Dažreiz es atceros pagājušās dienas un pasmaidu. Kad cauri zelta priekškaram parādās divas austiņas, tad vēl divas un sākas rūkšana, pār mani nāk tāda laba sajūta, bet visumā esmu sevi atkal piepildījusi ar lielu tukšumu. Man drausmīgi riebjas tas teiciens par putnu, kas izpletis spārniņus paceļas (kaut kur laikam), pārnestā nozīmē, cilvēki jau to droši vien saprot, taču lai cik stulbi tas izklausās (atkārto to vēlreiz), tas laikam ir tieši tas, ko es gribu ar sevi panākt. Dažreiz pietiek ar divdesmit un trīs, lai saprastu, ka nekas jau nenāk tāpat. Ar mazu darbu var gūt lielus panākumus. Un lielu darbu - nožēlu par visu. |
|
|
