|
Jul. 20th, 2011|01:00 pm |
|
Sanktpēterburga ir skaista ar savām pielijušām ielām, nopietnajiem cilvēkiem un skumjām ēku fasādēm, kas iemiesojušas tās ainas, ko ļaudis izspēlējuši laika gaitā un ko laiks, ļaunu nedomādams, tiem atdarījis. Uz palodzes sitas lietus lāses, koridora galā atskan ceļabiedru balsis un noskrapst krēsla kāja pret parketa grīdu. Vientuļš kā mēness naktī un saule dienā pretējā fasādē spīd trīsviru logs. Siena nodrupusi stāv, taču baltie griesti atsauc atmiņā seno laiku greznību, roze - lustru spīgos deju laikus vēlos vakaros, bet mūsu gultas atspulgs stiklā kā kungs ķēniņš pāri visam iesmej sejā šodienu postu un bēdas, kas lielo, tuksneša bezgalībai līdzīgo dzīvokli pārvērtis vien pieticīgā jauniešu mītnē. |
|