|
Oct. 11th, 2010|11:07 am |
|
Skaudras mēdz būt atziņas par iedomu pasauli, ko radījuši nepārtraukti no jauna rodamies cilvēkego galvā. Ar deviņiem pūķiem aizdzenama nav nedz miega tramīgā daba, nedz auktie pirkstu gali un sirdpukstu trauksme. Mazās baiļu iemiesotās skudras tekelē pa kalniem un lejām, savās sīki un skrupolozi veidotajās mugurās stiepdamas savām izmēra kategorijām atbilstoša izmēra kastaņa nastu kā cukura graudu un brīžiem attopoties pie akmeņa, augsta kā Everests, neapstulbst un ritmiski, dipinot mazos kāju galus, tipina uz priekšu. Nav piedzimis vēl tāds ērglis, nav dzirdēta vēl tāda runa, kas savā brīvajā lidojumā nepiedzīvo kripatas kraha. Apziņu mākoņiem rudens ir piemērots laiks satumst, pazust aiz koku galiem, jo arī dabas vīri, lieli un mazi, reiz aiziet līdzi vēja virzienam, tikai pēc soļiem padsmit atskārstot, ka bēgt nav jēgas. Sagaidot, kad mākoņi aizslīd un tos nomaina zvaigžņu sega, kā gaiša sveces liesma parādās apskaidrība, ka iedomu pasaule ir tikai iedomu pasaule bez kādas dziļākas jēgas un sekām. |
|