|
Mar. 4th, 2010|01:38 pm |
|
Bērnībā es biju uz izķeršanu. Mazs, apaļš bumbulītis, mīļš kā pūka sabiedrībā, mājās kā mazs velnēns ar dzīvsudrabu asins vietā. Bērnudārzā biju priviliģēta staipīt pārpildītos puķu grozus teju visos svētkos. Man vēl atmiņā saglabājusies tā sajūta, kad biezās, krunkulīšiem rotātās izejamās zeķubikses slīd lejā, kamēr mēs ar kaut kādu puišeli (bildē blonds un stalts kā princis zirgā) stiepjam puķu grozu un smaidām līdz ausīm. Bildē ir vēl kāda nesen atkal apjausta fakta konstatācija. Manas bēdīgās, skumjam sunim līdzīgās acis kā nav, tā nav mainījušās. Ārējie acu kaktiņi manai sejai piedod vienmērīgu mūžīgo skumju rotu, un, par to domājot, es prātuļoju, cik daudz devuši bērnudārza audzinātājas un auklītes. Manā vecumā šādas muļķības ir pilnīgi neauglīgas, bet vārstuļojumi par to - nekam nederīgi. Ko tie man var dot šodien, cik garīgi pielādēta es varu būt, to nezinu, bet zinu, ka audzinātājas teica, cikos man jāiet gulēt, kad jāmazgā zobi (auklīt, kā tu man esi vajadzīga vakaros!), stāstīja, cik auzu pārslu biezputra ir veselīga (nu bet, protams, tas taču zinātniski pierādīts) un garšīga (kam noticēt nespēju vēl līdz šai baltai dienai), ka jāmazgā rokas, lai nepārvērstos par zoo dārzu mazajiem zvēriņiem, un ka nevajag citiem atņemt lelles. Lelles es nevienam neatņēmu, bet apskaudu puišeļus, kad viņiem deva lielos konstruktorus, bet mums tikai lego klučus un...lelles. Gulēt es arī negulēju, bet slēpu zem spilvena pingvīnu no brīnumolas un klusajās stundās spēlējos ar to, kamēr citi bērni veica slepenās misijas uz blakus telpu pēc ceriņu laimes ziediņiem. Ziediņi man bija, cik uziet, turklāt sakārtoti, izmeklēti, groziņos, pušķīšos un citās kombinācijās, šodien tikai palikušas atmiņas par biezajām zeķubiksēm, puķu groziem un audzinātājām, kas mums mācīja viselementārākās lietas, lai varam iziet dzīvē. |
|