8:10PM
politiskā partija "Slinkums un taisnīgums"
vot tad, kad izdošu grāmatu
uzrakstīšu grāmatas nosaukumu ar punktu beigās
nu, t.i. nevis "honeybee pantiņi", bet "Honeybee pantiņi."
turpinot žanru "grāmatas, kuru nosaukumi nereāli kretinē un tu nevari vispār neko par to padarīt, jo nespēj izlasīt grāmatu, kuras nosaukums kretinē, bet nevari arī kritizēt, jo neesi izlasījis"
"Don’t ask yourself how to stop overthinking everything. Ask yourself why you are overthinking everything. That question might lead you to answers that you didn’t know were there to be exposed."
ja par darbu, tad šodien online sapulci vadīja brits ar tik skaistu balsi, ka gribēju, lai sapulce nebeidzas tk ātri
Pārdaugavā zied kastaņi.
Nemaz nepamanīju, pa kuru laiku uzziedēja.
Tūlīt jūnijs, jūlijs, augusts. Vasarā būs jautri.
varētu kazahstāna vs dānija, bet garlaicīgi
https://youtu.be/QjL7D33xpS4?si=rME
Reizēm liekas, ka līdz Laviņa mazdēlam tomēr neaizvilkšu
Mana lūgšana ir - atrast veidu, kā runāt par "avotu", "aicinājumu", Dievu, if you will, - poststrukturālisma, posthumānisma laikmetā, - valodā, kuru ir uzurpējis fallo-logo-centrisms.
Lietu mazliet atvieglo tas, ka esmu sieviete, tātad, mūžīgais subjektivitātes, nesakarīguma dzinējs, orākuls un sviests pēc noklusējuma, mana valoda ir saduļķota un mainīga, tātad līdz iestāsies menopauze, tā spēs nest kaut nedaudz īstenības. (pēc tam, ja palikšu Latvijā, visticamāk, pievienošos vietējam matriarhātam un staigāšu ar maskas tipa meikapu)
es nesaprotu, kas ir literatūra un priekš kam. dzejnieku un jo īpaši prozaiķu klātbūtne šķiet tik pārpilna ar tādu pašpārliecinātu "mēs visi protams saprotam par ko ir runa khem khem (piemiedz ar aci)", viņi nāk istabā, šo te tik ļoti stumdami pa priekšu, ka gribas kliegt: beigsim izlikties, ka mēs runājam vienā valodā. beidziet izlikties, ka jūs domājat manā valodā. beidziet izlikties, ka jūs saprotat ko jūs darāt, ka esat "eksperts" un "vārdu kaldinātājs" nevis nomaldījies vientuļš izmisis bērniņš kas viens pats uzakmeņa kur uguntiņu un mēģina sazināties ar karodziņu vicināšanu un dūmu signāliem
varbūt valoda mani besī tieši tāpēc, ka es viņā pārāk daudz ielasu
"Speech fractures from lived reality, and the gap widens exponentially until it is no longer safe for the body to be: an experience of being me" (no skolas rakstiem)
ko šodien darīju/daru:
1. daudz neko neizravēju, bet ir labāk, nekā bija
2. vismaz svaigs gaiss un nomierinošas krāsas
3. satiku āra kaķa tā saucamo saimnieci
4. kaķis neuzskata par nodevību, un iet savā piedošanā viņai pakaļ, kad viņa gāja ap māju
5. viņa pat sauca iekšā, bet kaķis negāja
6. palika ārā, palika gulēt pie mājas
7. pēc tam kaķi satinu segā
8. latvju hokeju neskatījos
9. pamīšus skatos somija vs france; norge vs čehija - nav stresa, mierīgi var skatītes, kā spēlē hokeju
10. lai jau spēlē
Vīrietības arhetipi literatūrā, ar kuriem es uzaugu: Cibiņš, Pastariņš, Alfons Trīcvaidziņš un Mareks Vasarraibumiņš
piedzīvoju Laviņu tēvu, Laviņu dēlu, varbūt izdosies aizvilkt līdz mazdēlam
Navigate: (Previous 20 friends)