CALM PROCRASTINATION
Recent Entries
12/5/15 08:57 am - Kā ar vilcienu braukt cauri miglai agrā rītā vienatnē:
Radošam prātam vajag atpūtu, savādāk sāk rādīties murgi.
Par to es domāju šorīt, kad vilcienā braucu cauri miglas pārklātai un baltai apledojušai Albu ielejai. Brīžiem cauri dūmakai pavīd melnu kalnu silueti, bet brīžiem es jūtos kā viens nabaga nosalis stirniņas mazulītis mežā aukstumā, nomaldījies no bara. Vilks nenāk apēst, bet bailīgi tā vienam, tievās kājas trīc.
12/1/15 09:25 am - Paskriet:
Vakardien visu dienu biju mājās un gaidīju virtuves montierus, kuriem bija jāierodas 10:00. Viņi ieradās 16:00 un es biju tik dusmīga, jo neviens nezvanīja un nebija sazvanāms no tās kompānijas un es gribēju iziet no mājas un nokārtot dažus darbiņus. Vīrs ieradās 17:00 un izsūtīja mani paskriet. Lija lietus/sniegs un sejā pūta vējš, un es skrēju, skrēju un skrēju līdz 10km bija aiz muguras un viss bija izskriets. Viss, kas sakrājies, bija tajos 10km aiz muguras. Visi iekšējie dialogi izskrējās.
Ir 21. gadsimts, visiem vajag psihoterapeitu vai arī jogu, skriešanu... Ir 21. gadsimts un daudziem ļautiņiem uz rokas ir i-pulkstenis, gadījumā, ja nedzirdi kā tevi vēlas sasniegt caur "telefonu", tu būsi sasniedzams caur viedo rokas pulksteni. Man nav, bet pietiek jau, ka nepārtraukti "whatsapp" ir jaunas ziņas, kāds zvana un liek ieskatīties savā epastā un, ja esmu bijusi ārpus zonas(kas notiek tikai Valdorfskolā, kur viņi ir nez kādā veidā nobloķējuši mobilos sakarus), tad jāpārbauda balss pastkastīti, jo tur noteikti kāds būs ierunājis savu sakāmo. Un šajā vājprāta tehnoloģiju gadsimtā, kad var iegādāties ipad statīvu brīžiem, kad relaksējies vannā, man vajag paskriet un būt vienai. Tas ir pat kā dzīvības un nāves jautājums. Skriet. Ja es neskrietu, tad, iespējams, nogalinātu savu priekšnieku(ha, ja vien viņš to zinātu)!
Vēlos papildināt, ka neesmu tehnoloģiju un interneta pretinieks. Man patīk, ka dāvanas Ziemassvētkiem varu iegādāties internetā un man nav jāienirst miljons ļaužu pārpildītajos veikalos un tirdziņos. Turklāt, šogad mums ir bail no Ziemassvētku iepirkšanās drudža. Ja jūs zinātu, cik Štutgartē Ziemassvētku tirdziņš ir pārpildīts! Tur brauc autobusi ar tūristiem no visas pasaules! Un visi saspiežas mūsu nelielajā pilsētas centrā, kas nav lielāks par Rīgas centru! Mēs savā ģimeniskajā paranojā izspriedām, ja kāds tur vidū uzspridzinātos, tad visi tie koka stendi lidotu gaisā un pūli parautu līdzi. Šogad arī mūsu ģimenes draugi ar bērniem neapmeklē publiskos Ziemassvētku pasākumus.
Tātad, šogad tupam mājās :-) arī labi. Skolas tirdziņā nopirkām milzu bišu vaska sveces. Dedzinam sveces.
11/20/15 09:19 pm
Visšaušalīgākais brīdis dzīvē - iesniegt atlūgumu. Saņemties, saņemties un saņemties... Šodien izdarīju.
11/14/15 07:41 pm
Šorīt vīrs lasa ziņas, pie brokastu galda. Pēkšņi viņa seja pārvēršas un viņš padod man ipad. Es sāku raudāt, bērni prasa, kāpēc es raudu, mēs neprotam izstāstīt. Riktīgi izraudājos. Iedomājos visas reizes, kad bērnus pieskata opis Ulrihs un mēs aizejam uz restorānu vakariņās un vairs nekad nepārnākam mājās. Vispār, uz ielas iziet ir droši? Kaut kur uz pasaules ir droši? Jā, varbūt Krievijā kaut kur ziemeļos vai Somijas tālajos ziemeļos varētu dzīvot bailēs no lāčiem, tikai no lāčiem nevis no cilvēkiem. Ja es dzīvotu Parīzē, bērnus izņemtu no skolas un mācītu mājmācībā un pārtiku iegādātos internetā kamēr paralēli psihoterapeits mani apmeklētu mājās, lai atbrīvotu no paranojas.
11/6/15 09:04 am
Katru rītu es skrienu(sprintā nevis pārnestā nozīmē) no skolas Uhlandshoehe uz vilcienu Hauptbahnhof. Katru rītu vienalga cikos es pamostos un izietu no mājas, es kavēju un ielecu vilcienā līdz ar durvju aizvēršanos. Bet gaidīt vilcienu arī nepatīk. Skriet un pēdējā brīdī ielekt vilcienā sagādā lielāku gandarījumu nekā gaidīt 30min. Vienreiz bija jābrauc darba komandējumā uz Minheni, kas ir 4h attālumā, es arī TGV ielecu ar visu koferi sasvīdusi no krosa. Mans vīrs vienmēr un visur ierodas 30min pirms, kā jau lielākā daļa vāciešu, savukārt es vienmēr visur "paspēju".
Šignīte ir hronisks kavētājs, nē, paspējējs. Dažkārt pie katras rokas pa puisītim un mēs skrienam uz Ubāņa pieturu. Daži vadītāji mūs jau ir iegaumējuši, pamāj un mūs pagaida.
Nē, nelepojos ar šaušalīgu laika izjūtu. No rītiem gluži vienkārši ir tāda sajūta, ka trīsdesmit minūšu laikā varu paspēt izmazgāt matus, iedzert kafiju, saģērbt bērnus un sagatavot uzkodu kārbiņas skolai.
Citu problēmu par kurām pastāstīt pagaidām nav, viss tāds atslābis.
10/30/15 01:00 pm - Tik skaisti būt vienam laukā rudenī
Pulksteņa pārregulēšanas rezultātā vakari kļuvuši tumši. Negaidīti pienākuši "rudens tumšie vakari". Šis drēgnais veļu laiks. Nez vai Vācijā arī cilvēki iztēlojas kā novembra vakaros pēc tumsas iestāšanās pār kailiem, uzartiem laukiem lēni velkas rēgaini dvēseļu tēli? Agrāk(apmēram, kad man bija 16 gadi) es apciemoju omīti. Viņa dzīvoja mazpilsētā. Novembrī lauki un krūmāji ap māju bija kā miglā tīti. Pievakarēs šķita, ka kārklos un vītolos iepinušies mākoņi, tik ļoti vienādā krāsā bija tāles, gaiss un debesis. Jaunībā debesis ir tuvāk. Mēdzu sēdēt virtuvē ar lauku tēju, omes piparmētrām, zīmēt... Tad izgāju ārā uz lauka tualeti un likās, ka starp kailajām ābelēm slēpjas veļi. Tie krustneši, kas krituši, vācu, krievu, latviešu zaldāti... Mūsu mājas atradās tur, kur agrāk notika kara sīvākās cīņas. Nereti, uzarot lauku, tika uzieti ieroči, neizsprāgušas bumbas, šķembas, kauli. Man tajā laikā bija tik pat spēcīga fantāzija kā tagad. Ejot uz mazmājiņu iztēlojos kā man aiz muguras seko kāds neredzams karavīrs. Tas bija tik interesanti, iedomāties kā no uzratās zemes bumbuļiem apmaldījušies gari nokļūtu mūsu pasaulē.
Dārza melnzemē sakrituši ziemas bumbieri cieti, auksti un dubļaini. Bēniņos uznesti, ziemā būtu ēdami.
Bez bailēm, ar cieņu pret melnu uzartu zemi,
novembra dūmakā ietērptu kārklu grāvmalu,
okera zāli un
dubļainu dārza zemi
āboliem izraibinātu.
Novembris pienāks parīt un tam par godu
būs jādedzina sveces.
Un tiem, kas maldās par godu
10/15/15 09:16 am
Sapnī redzēju šausmas. Vidusskola. Biju Raiņa un Aspazijas svētku organizētājos. Literatūras skolotāja Ilga Sarceviča man lika līdz vakaram izveidot multfilmu par Raini un Aspaziju. Nosapņoju grandiozas idejas, bet LĪDZ VAKARAM! Tā kā man bija atlikušas vairs pāris stundas līdz tam vakaram, tad es sapnī biju vareni sastresojusies. Vēl man kaut kāda luga bija jāiemācās no galvas, lai vakarā to deklamētu skatītāju priekšā. Viņa piedraudēja, ka būšu nesekmīga, ja to nepaveikšu. Vienmēr, kad sapņoju par vidusskolu, mani piemeklē šausmas.
Mums bija 8-9 mācību stundas un visas ar mājasdarbiem. Pēcpusdienā ap 15:00 atvelkoties mājās nebija laika nekam citam kā tikai izpildīt mājasdarbus un atkārtot vielu. Mēs mācījāmies un kalām galvā līdz naktij.
Kur tas viss ir palicis? Es neko no tā visa vairs neatceros! Matemātikā un fizikā kārtoju eksāmenu. Matemātikā tiku novērtēta ar B līmeni un fiziku biju pārmācījusies un pārstresojusies tā, ka ieguvu tikai C! Visu videnes laiku biju šausmīgi nostresojusies tā, ka matemātikas privātstundās raudāju pie sarežģītiem vienādojumiem. Un? Latvijas izglītības jomā nekas nemainās un nemainīsies...tie turpina biedēt un stresināt bērnus.
Kārtējo reizi nopūšos, man no tā laika paliks tikai slikti sapņi, bet bērni iet Valdorfa skolā, kur nav atzīmju. Mans vīrs arī stāsta par Vācijas izglītības sistēmu, ja pēc 4. klases bērnam nav pietiekoši labas atzīmes, tad viņam nespīd tikt ģimnāzijā, bet reālskolā vai profenē. Viņš esot stresojis tajā vecumā jau ne pa jokam, lai dabūtu 2! (Vācijā augstākais vērtejums ir 1). Tā mēs izlēmām, ka bērnība ir jauka un saulaina vieta, tā tam arī jāpaliek, bez stresa.
10/14/15 09:25 am - Oktobra pārtapšana novembrī:
Katru rītu bija dzestrs, bet agros skolas rītos spīdēja spoža saule un no Uhlandshoehe varēja redzēt vismaz divdesmit kilometrus no pilsētas esošo kalnu, pakalnu un mežu apjomus.
Tāles katru rītu mirdzēja saulē no vasaras zaļajiem toņiem pārvērtušās rūsganos, dzeltenos, sinepju, okeros.
Bet šorīt, kad es laimīga cilpoju pa kāpnēm no Stuttgart Dienvidiem lejup, kalnus tuvumā un tālumā bija apvēluši miglas tumšie deķi.
Tāda sajūta, ka vairs nav plašuma, nav tāles, nav saules ir pienācis rudens.
Neticami, pirms divām dienām mēs pusdienlaika saulē ripojām parka mauriņā. Šodien vairs tā nebūs.
Ja līdz šim rīti bija dzestri, bet saulaini, tad šo rītu var pierakstīt kā pirmo dienu, kad svaigu dzestrumu nomainīja dūmakains drēgnums.
No miglas izlīda ezītis, lapas zālienā kļuva brūnas, salipa kopā, ābolus nekārojās vairs pacelt, tie ir slapji un auksti.
Viss, cauri, rudens ir sasniedzis stāvokli pirms ziemas, sveču dedzināšanas stāvokli, ābolu sulas sildīšanas stāvokli.
Un mirklī, kad es šo visu skatu biju sākusi sakošļāt, pamanīju, ka ar mani kopā uz staciju iet melanholija.
Varu iet migā, nē nevaru.
10/8/15 09:31 am
tāda mākslas atmešana man bija ienākusi prātā! Atmest var ieradumus, bet ne to ar ko esmu piedzimusi. Iedvesmu kādu brīdi izdevās savaldīt un neiztēloties, neredzēt. Bet tagad tā kā vilnis gāžas no visām malām virsū. Ej kur gribi, nav vairs kur likties! Rokas, rociņas grib gleznot, prātiņš pilns ideju, acis redz bildītes... Bet laika nav. Mana iedvesma ir tā satrakojusies, ka visu laiku figurē domas par aiziešanu no darba un gleznošanu. Šitā es vai nu aiziešu no darba un nodošos mākslai vai arī iekļūšu ilgstošā melanholijā no kuras izkļūt varēs tikai uz pavasara pusi...
10/7/15 07:39 pm
Esmu salīga un kaut arī auksti ir tikai pa nakti un tie ir +12 grādi, esmu sākusi lietot apkuri.
Man pretim vilcienā sēž mana lielā dzeltenzilā Freitag mugursoma. Kantains minimālisms košās krāsās.
10/6/15 09:48 am
Vakardien pabraukājām pa Schwäbisch Gmünd. Kalni, ielejas, pļavas, meža ceļi...pa lielam vēl zaļš, bet vietām mežu masīvi dzelteni un sarkani. Tas bija tik skaisti, ka es apraudājos. Esmu tas clvēks, kurš brīnišķīga saulrieta priekšā birdina asariņu, no laimes. No rīta braucām pa tiltu pāri ielejai un lejā neko citu nevarēja redzēt kā milzu miglas jūru. Tā es vakardien visu dienu tirinājos un kliedzu:"Wooow, cik skaisti! Slatieties tur, tur ir riktîgi smuki!" Viss zilgans, oranžs, zeltains, iespīd mazliet saules stariņi, migliņa, krāsu pārejas un es zemes malā maziņa, mežmalā un kraujas maziņa lielā ekstāzē, mute vaļā un elpoju, nomierinos. Būs jau labi, tas tikai rudens nežēlīgi skaists Vācijas kalnainajos dienvidos.
Nopirku Armani džinsus, jo tikai Armani ražo skaistas bikses garām sievietēm. Levi's un Diesel kā vienmēr pievīla. Man vajag izmēru W29 L34! Nekas tāds vispār neeksistē. Mūžīgā problēma- bikses ražo pēc parauga "cik garš, tik plats" un "tikai īsām meitenēm ir lemts valkāt bikses :D
Bet no veikaliem mēs atkal iebraucām dabā un es tur elpoju un mēģināju nomierināties, jo tas ir tik skaisti, tik skaisti, ka es drīkstu tur tajā mirklī būt ar savu ģimeni.
10/2/15 09:46 am
Mīlestība ir trakais atvasaras sienāzis čīgātājs. Tā lec augstu un pazūd zālē un skaņa paliek, tu visu laiku dzirdi no kurienes tā nāk, bet garā pļavas zālē vairs neredzi. Galu galā tā atbalsojas un sāk šķist, ka tā ir visapkārt, līdz izrādās, ka visa pļava ir pilna miljons sienāzīšu. Visu laiku es trakoti mīlu savu Schatz, bet brīžiem es viņu ienīstu, jo viņa dēļ esmu iemācījusies gada laikā tekoši runàt vāciski un tas nebūt nebija viegli. Nekas te nebija viegli, bet man nepatīk runāt par grūtībām. Mīlestība ir miljons sienāzīši mirklī, kad tu viens atrodies pļavā un šķiet, ka tā skaņa patiesībā nāk no tevis paša.
9/19/15 10:50 pm
https://vimeo.com/139574108Šito skatoties arī beigās raudiens uznāk. Nekas nav mainījies kopš padomju laikiem Latvijā. Rīgas skaistums taču ir tajā raibumā. Rīga ir kā vasarraibumaina meitene ar brillēm - it kā nesmuka, it kā brīnumaini daiļa, pašai šķiet, ka neglīta, bet citi saka - brīnums. Lasvegasa ir Amerikā, autobānis ir Vācijā, bet Rīgā ir Rīga un kad Rïgu nojauks, tad nepaliks nekā pievilcīga. Tā meitene būs uzoperējusi lielākas krūtis un plastisko operāciju, lai būtu seksīga :-(
Kad būs jāprotestē nevis pret imigrantiem, bet par vidi? Kad tas vienreiz notiks?
9/19/15 10:50 am
Piektdienas vakarā izskrienu 10km, - 800kcal, pa dienu ar kājām noieti 15km. Intereses pēc palietoju soļu mērītāju. Zināju, ka daudz pārvietojos ar kājām, gribēju uzzināt precīzi. Bet ēst tik daudz, lai to līdzsvarotu... Tad katru dienu jāēd tortes :D
9/17/15 09:31 am
Vakardien izvadījām pirmo skolnieku :) mans mazais puisītis iet skolā. Mūsu lēmums bija sekojošs- vai nu Valdrofskola vai vispàr nekāda skola. Ja bērni nebūtu uzņemti Valdorfā, es aizietu no darba un nodotos mājmācībai. Tagad man jāceļas agrāk un jāmēro ceļš uz skolu un bērndārzu. Šobrīd pēc savas pirmās skolas dienas, negribu būt darbā, gribu ieritināties baltajā segā, pačaukstēt palagos, ārā līst.
Vakardien sēdējām balkonā un netālu no mums nolaidās zaļā vārna. Tā pašūpojās koka zaros, tad pastaigāja pa zālienu, palēkāja un aizlidoja tuvējā bērzā. Zaļā vārna tā arī nosēdēja labu laiciņu bērza zarā, vērojot dabu, visticamāk. Mums te viss ir skaists un labs.
9/11/15 12:34 pm
Šodien LR1 teica, ka Latvijas pašvaldības sakot, ka nav vietas, kur izmitināt imigrantus. Es atceros, kā augustā, apceļojot Latviju šokējos par izmirušām mazpilsētām, kur slēdz skolas un katrā mazpilsētā ir tik daudz daudz neapdzīvotas pamestas ēkas! Daudzdzīvokļu nami, kur es bērnībā dzīvoju, ir pustukši! Kā nav vietas? :-( hallo?
9/11/15 12:24 pm
Nekad neesmu domājusi, ka esmu tieva. Vienmēr licies, ka esmu tāda normāla vienīgi pēc pirmā dēla biju apvēlusies(tad arī laikam izskatījos pēc vidējas miesasbūves cilvēka). Tagad pēc šodienas sarunas ar radiologu, sāku domāt, ka tiešām visiem bijusi taisnība, ka esmu kaulainā :D jo viņš teica, ka man nekaz nav jāveic rentgenus, visu tāpat var redzēt no ārpuses. Un, nudien, uz mana ķermeņa var redzēt visus lielos kaulus. Gurnu kauli, ceļgalu bļodiņas, "potīšu" kauli, atslēgas kauli, "lāpstiņas", ribu gali ir lielāki par krūtīm, var arī visus mugurkaula skriemeļus saskaitīt... Pffff, jāēd vairāk, visi saka, bet tas tracina, jo varbūt nav iespējams ēst vairāk un nav iespējams uzbaroties? Es ēdu vakaros gultā cepumus un riekstus, lasot grāmatu:D vakardien izēdu Hagen Dazs lielo saldējuma iepakojumu. Nesakiet tieviem cilvēkiem, ka vajag vairāk ēst, jo varbūt viņi jau ēd "vairāk". Es taču piedzimu 63cm gara un 2,8kg smaga, tas jau ir rādītājs 😂
9/11/15 12:18 pm - Kauli un āda:
Šovasar pie mums bija tik karsti, ka neko negribējās ēst. Nometu 7kg, pārtiekot tikai no gurķiem un tomātiem, jo +30 grādos tas bija vienīgais, ko varēju ieēst. Vakar dušā sataustīju tādu kā izaugumu paribē. Šodien jau biju pie ārsta, ārst nosūtīja uz rentgenu, rentgens uz datortomogrāfiju. Un tad sekoja vissmieklīgākā saruna ar ārstu. Viņš teica:"Apsveicu, Jums ir viens extra kauls!" :D visiem nav, bet dažiem īpašiem cilvēkiem ir! :D agrāk biju vēl kārnāka un kaut kā nepamanīju, bet tagad mans extra draudziņš ir palūkojies uz āru. :D hahaha, es jau biju sadomājusies, ka tagad miršu, bet izrādās, man vnk ir viens lieks kauls. Vajag kaulu? Man viens ir lieks, varu aizdot!
9/8/15 06:09 pm - Sacepos:
ziņās, lietišķi analītiskajās pārraidēs utt pēdējā laikā nākas dzirdēt:"Turki, kuri trešajā paaudzē dzīvo Vācijā un nav integrējušies."
Tas ir kā domāts? Ka katrs, kurš tam piekrīt ir dzīvojis Vācijā un pazīst personīgi pietiekoši daudzus turkus, lai izdarītu šādu secinājumu?
Es pazīstu daudzus vāciešus, kuru vecvecāki ir turku imigranti. Šie cilvēki lieliski runā vācu, angļu, turku valodās, ir ieguvuši augstākās izglītības, strādā labi apmaksātus darbus.
Un pārstāšu lietot latviešu masu medijus, lai nešokētu savu iekšējo miera pasaulīti vēl vairāk.
9/8/15 09:16 am
www.ir.lv:889/en/2015/5/21/kauns-lasit-kapec-negribam-palidzet-begliem
Tā sajūta it kā nodevējai esot, ka negribu nekad mūžā vairs dzīvot dzimtenē.
Ka maniem bērniem ir tāda veiksme izaugt Vācijā un nekļūt par latviešiem.
māsa ieteica palasīt ko cilvēki raksta komentāros, palika slikti. Kopš interneta mediju aizsākumiem, nebiju lasījusi komentārus.
Komentāri ir tāda baiļu, šausmu un psihisku slimību jūra, ka nekad mūžā tur vairs neatgriezīšos.
Tas bija tāpat kā apmeklēt draugu psihenē, gaidīt uzgaidāmajā gaitenī un baidīties no slimniekiem, kuri skaļi kliedz lamuvārdus.
Tā ir tā dzimtene un mana tauta pie kuras man vajadzētu ilgoties atgriezties?
P.s. Šis nav naidīgs viedoklis, es tikai sekoju tam padomam: tā ir mana izvēle ar ko es komunicēju un kādā sabiedrībā uzturos.