Sprāgstoši un ekspresīvi - Apolinērs - Zona

Galu galā šī vecā pasaule sāk tevi garlaikot

Eifeļtorni mazais ganiņ tilti šorīt
blēj ko prot

Tev apnicis antīkos laikos dzīvot
pie grieķiem un romiešiem

Pat automobiļi nekliedē noskaņu
antīkas formas ir tiem
Vien reliģija joprojām ir jauna - reliģija
Ir vienkārša gluži kā angārs
kur mitinās aviācija

Ja Eiropā ir kas mūsdienīgs tad protams
viss kristīgais
Un modernākais no eiropiešiem esat jūs
pāvest Pij X
Bet logi skatās uz tevi
Tu neatrod sevī spēkus
Šajā rītā baznīcā iet
un izsūdzēt visus grēkus
Tu prospektus lasi un avīzes
pilnā rīklē tie dzied
Tā ir šīrīta dzeja bet proza
avīzēs jāuziet
Par 25 santīmiem kramplauži sensācijas
Tūkstotis virsrakstu Lieliskas ilustrācjas

Kā gan sauca ieliņu skaisto
kam torīt es gāju cauri
Saule to pūta kā jaunu un mirdzošu tauri
Stenodaktilogrāfes daiļās un strādnieki
neievēro
Ka no pirmdienas rīta līdz sestdienas vakaram
četrreiz dienā to mēro
No rīta tur trīsreiz sirēna spiedz un smej
Pusdienas laikā zvans līdzīgi sunim rej
Izkārtnes Uzraksti Sludinājumu dēļi
Kā papagaiļi tur lēkā pa sienām un mēļo
Man patīk šī rūpnīcu elegance
Tā ieliņa Parīzē bija
Starp Omona-Tjevila ielu un Ternu avēniju

Lūk viena pazīstama iela Tu esi vēl bēbītis
Tev māte ir uzvilkusi gaišzilas drēbītes
Tu bezgala dievbijīgs esi
draugs Renē Dalīzs ir tāds pats
Jūs neizsakāmi aizkustina dievkalpojuma skats
Pulkstenis devņi Gāze jau zila
Jūs zogaties saldās šausmās
Un koležas kapelā lūdzat Dievu līdz ausmai

Mūžības dzīles tai mirklī ar gaišumu savu
Sludina Jēzus Kristus liesmaino slavu
Tā ir lilija skaistā kuru mēs kopjam kā mākam
Tā ir lāpa ar sarkaniem matiem
nenopūšama lāpa
Nevainīgās Marijas dēls
kas drausmīgas mokas cietis
Dievlūdzēju asaru koks
kam zari līdz zemei liecas
Tā ir godprātības un mūžības divkāršā spēja
Tā ir zvaigzne ar sešiem stariem
spodri kas mirgo un plīv
Tas ir Dievs kas piektdien pie krusta
bet svētdien atkal ir dzīvs
Skaties Ar slaidu loku brauc debesīs Pestītājs
Augstāk par viņu nav ticis putns nedz lidotājs

Redzoklis - Dieva dēls
Divdesmitais gadsimtu redzoklis
pieprot patiešām daudz
Un pārvērties putnā šis gadsimts kā Jēzus
debesīs brauc
Velni savus ragus jau staipa no elles ielejām
Bļauj ka tas viltnieks atdarina
Simonu Magu Jūdejā
Viņi auro ka šis ir liels zaglis
ja pieprot tik nadzīgi laisties
Eņģeļi kūleņus mētā ap voltižētāju skaisto
Īkars Enohs Elija Apollonijs no Tiānas
Pirmajai lidmašīnai visapkārt plivinās
Viņi pašķiras brīžiem ceļu
sakramenta vedējiem dot
Un šie priesteri gaisos ceļas hostiju vēzējot
Tad lidmašīna nosēžas zemē ar izplestiem spārniem
Un šurpu jau lido bezdelīgas miljonknābīgiem bariem
Kraukļi vanagi pūces ļoti steidzas tur būt
No Āfrikas ierodas ibisi flamingi marabū
Putns Rohs kuru dzejnieki piemin bieži un daudz
Turēdams rokās miroņgalvu Ādama galvu krauc
No apvāršņa parādās ērglis
gaiss viņa kliedzienos trīc
No Amerikas ir atlidojis maziņais kolibri
Ķīnu šeit pārstāv pi-ī garie un vārie
Kuriem viens vienīgs spārns un kuri
lido pa pāriem
Baloža izskatā parādās Svētais gars
Kuru pavada lielīgais pāvs
un protams lirastis ar
Tad parādās Fēnikss šis ugunskurs
kas pats sevi dzemdina
Un mirkli no debesīm pelni nāk
un plēnes visriņķī lidinās
Sirēnas visas trīs šīs bīstamās dāmas
Steidzas no saviem līčiem skanīgi dziedādamas
Un visi - ibisi Fēnikss un arī pi-ī no Ķīnas
Spiežas tuvāk pie pirmās lidmašīnas

Patlaban tu Parīzē soļo cuar pūli
pamests un viens
Autobusu ganāmie pulki
tev maudami garām skrien
Mīlas izmisums žņaudz tavu rīkli kā spīlēs
It kā nemūžam vairs nebūs nevienas
kas tevi mīlēs
Ja tu dzīvotu vecos laikos
tu klosterī ietu par mūku
Bet jūs
Jums taču kauns par katru lūgsnu
Par sevi tu smejies un tavi smiekli
kā elles ugunis zvīlē

Tavu smieklu zelta dzirksteles
krīt tava mūža dzīlē
Tavā dvēselē karājas glezna kā tumšā muzejā
Un ziņkārīgi tu reizēm pieej tai klāt

Parīzes sievietes šorīt izskatās
kā ar asinīm nolietas
Negribas atcerēties - viss notika
tieši skaistuma norietā

Liesmainās Šartras Dievmātes skatiens
ilgi pie mansi kavējās
Monmartrā jūsu Sacre-Coeur
ar asinīm mani aplēja
Dvēseles kaites neļauj man klausīties
vārdus par laimi
Mana mīlestība patiešām ir nelāga vaina
Tēls kas tevi ir apsēdis gādīgi stāv tev klāt
Bezmiega naktīs tu viņu
mēģini uzrunāt

Patlaban pie Vidusjūras tu atrodies
Zem citronu kokiem - visu gadu tie zied
Kopā ar saviem draugiem laivā tu vizinies
Viens ir no Nicas divi no Turbijas
arī no Mentonas viens
Ar šausmām mēs redzam
kā dzīlē ļumd astoņkāji
Starp zālēm peld zivis kā nelieli pestītāji

Prāgas viesnīcas dārzā tu atrodies jau
Un jūties pavisam laimīgs
Roze uz galda plaukst
Un proza brītiņu paliek nerakstīta
Tu aplūko rozē guļošo vabulīti
Prāgas katedrālē tu redzi
pats savus vaibstus pie sienas
Skumīgs līdz nāvei tu biji
tajā nelaimīgajā dienā
Tu esi kā Lācars ko žilbina diena skaistā
Ebreju kvartāla pulkstenis laiku atpakaļ skaita
Tev arī caur savu mūžu tik lēni atpakaļ iet
Hradačānos tu uzkāp un klausies kā tavernās dzied
Čehu vīri un sievas vakaram uznākot

Re kur tev Marseļas tirgū tīk arbūzus panašķot

Re kur tu Koblencā esi viesnīcā apmeties

Re kur tu Romā esi - zem mespila apsēdies

Lūk Amsterdamā tev meitene patīk
kas īstenībā nav glīta
Pie tam viņa vienam studentam sen jau
ir apsolīta
Latīņu vārdos holandieši
īres istabas sauc
Amsterdamā tu dzīvo trīs dienas
un Gudā vēl tikpat daudz

Re kur tu Parīzē stāvi izmeklētāja priekšā
Kā noziedznieks tevi sloga cietumā iekšā

Šie ceļojumi tev sagādāja
gan laimi gan arī sāpes
Pirms tu atjēdzies cik tev ir gadu
cik brangi tu esi krāpts
Tev bija divdesmit Tev bija trīsdesmit
Divreiz tu iemīlējies
Es esmu dzīvojis kā bez prāta
un palaidis laiku vējā
No paša rokām tev paliek bail
un raudiens bez apstājas nāk
Par mīļoto un par briesmoni
kurš tikai aizbiedēt māk

Satriekts tu skaties uz emigrantiem
kam klājas patiešām grūti
Viņi tic Dievam viņi to lūdz
sievas dod bērniem krūti
Senlazāra stacijas telpās
ķermeņu dvaka valda
Šie ļaudis vēl tic savai zvaigznei
šie ļaudis maldās
Argentīnā viņi cer nopelnīt lielu lērumu naudas
Un atgriezties dzimtajā zemē kā bagāti ļaudis
Lūk viena ģimene sārtu pēli
ved uzmanīgi kā jūs savu sirdi
Šis pēlis un mūsu sapņi
ir vienlīdz gaistošas lietas
Daļa no viņiem vairs nebrauc tālāk nekur
Netīrās nomales mājās
tie ģimenes pavardus kur
Esmu redzējis vakaros - tie elpo gaisu uz ielas
Un pārvietojas reti un gausi
kā šaha figūras lielas
Vairums ir ebreji Sievietes parūkas valkā
Ir mazasinīgas un nenāk no bodītēm laukā

Draņķīgā bārā tu lētu kafiju baudi
Stāvot pie letes kopā ar nabaga ļaudīm

Lielā nakts restorānā tu esi iegriezies
Šīs sievietes nav tik ļaunas
kā varētu izlikties

Kaut arī visas - pat neglītākās
kādam ir likušas ciest

Džersijas salā viņai ir tēvs
un policijā viņš kalpo

Viņas rokas es neredzēju -
likās mazas un raupjas
Bezgala žēlumu manī izraisa
rētas uz viņas vēdera

Ar meiču kas drausmīgi smieties mēdz
savas lūpas es pazemoju

Tu esi viens
Nāk rīts
Piena vedēji ielās
klindzina savas kannas

Nakts attālinās kā mulate skaistā
Kā lēnīgā Lija vai Ferdīne draiskā

Spirts ko tu iedzer kā paša dzīve
rīklē tev cērt
Tu mierīgi vari pats savu dzīvi
kā degvīnu dzert

Uz māju pusi tu kājo gribēdams pastaigāties
Un gultā zem Okeānijas fetišiem
saritināties
Citas formas un citas ticības dievi ir viņi
Tie ir neskaidru cerību zemākie Jēzuliņi

Ardievu Ardievu

Saule ar pārgrieztu rīkli

Atdzejojis Klāvs Elsbergs