Sprāgstoši un ekspresīvi - Par strīdiem un apvainošanos

Vai sarunās ar citiem nevienam nav vajadzīgas tavas domas?
Reizēm šķiet, ka nav, it īpaši tad, ja tās ir pretējas.
Kāpēc gan jākļūst par citu atbalsi? Tikpat labi es varētu sarunāties ar logu...
Meklēt sevi citos... Kāpēc tas vajadzīgs? Kāpēc nemeklēt citos viņus pašus?

Varbūt beidzot būšu izkļuvusi no tās stadijas, kad grāmatā vai jebkurā mākslas darbā ir svarīgi redzēt sevi. Varbut esmu iemācījusies klausīties (nedaudz), jo vairs nav tik būtiski sarunāties tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri redz kā es. Pēdējā laikā man patīk parunāties ar cilvēkiem, kuriem ir savādāks skatījums, pilnīgi neatbilstošs manam. Un pastrīdēties nav nekas slikts. Jo dažādas domas un uzskati cīnās par savām tiesībām pastāvēt kāda cita apziņā. Ja es iebilstu, tas nenozīmē, kas es noliegtu otru cilvēku. Jo svarīgi taču ir ne tikai klausīties, bet pateikt, kā tas ir man. Bet vai vienmēr? Un vai vispār sarunas biedriem tas interesē? Un varbūt es vēl neesmu iemācījusies pateikt.
Un sāpīgi, ja ar savām domām(viedokli) ievaino otru. Un tikai tāpēc, ka neesi sabiedrotais, bet pretinieks. Bet vajadzētu ņemt vērā, ka oponents ne vienmēr ir ienaidnieks. Par spīti tam, man šķiet, ka es varētu būt labs tolermana draugs, jo dažādu asumu dēļ esmu iemācījusies uzmanīgi staigāt uz pirkstgaliem un kļūt par Panna Nikt.