[cHi]

Pamats nekāds ..padod plaukstu, es izzīlēšu.. varbūt. Tu stāvēji un liki pagaidīt. Notriec labas dabas ragainīti un parādi vējam, kurš te ir kurš. Es tiecos pretim izaugsmei, bet paslīdu tepat grantsbedrē. Satīriski mēsli visapkārt, un cilvēce tik smejas un smejas. Un viss griežas. Un cilvēki izkrīt no gultām, gravitācija tur pienu cieši sev klāt, un nelaiž to vaļā līdz izlīst nākamais. Es protu atlasīt sapuvušus ķiršus no īpaši sapuvušiem, lielās garāmgājējs. Es raudu, lielos es. Ja trūkst patiesības un ir pārpārēm vientiešu, kuri jauc došanu ar dāvināšanu, tad man gribas iepūst trubiņā, lai vīrs necivilajā, tomēr mirdzošajā frakā paziņo- jums ir 3,4 promiles, kundzīt, lūdzu, izkāpiet! Un, ja tomēr pār ceļu melnais kaķis nevis pārskrien, bet lēnām pārčāpo, vai man nospļauties un iedziļināties visos citos, n-tajos penteros, kas atgādina bzz bzzz mārīte, meklē sav’ mājiņu? Atliek vien vienaldzīgi noliekt galvu, kad pār pasauli jau pārzib kāds il ninjo vai savādāks briesmonis, kam dots kāds pokemonisks, citiem „brašiem” mūsdienu jaunās paaudzes indivīdiem labi pazīstams vārds.. bet vai pietiek ar vārdiem un mīmikām, lai glābtos no garlaicības un ierobežotības, kas arvien izveicīgāk un atsperīgāk seko muļķīgajam 21. gs homo sapiens? Varbūt tomēr labāk paņemt grāmatu un PAlasīt, un atsvaidzināt atmiņu par to, kāda atšķirība starp rasistisku podnieku un fermeri bez galvas uz pleciem...
Sentimentāli, bet tiesa...- gudrākais gudrāko netur augstā cieņā. Un vai kosmoss tamdēļ pārstās bŪt? Ne sūda. Eh, parādi acis... lietderīgi pazīlēšu.

..13, 312, 5 – pietiks. Viņš gaudo bezspēkā un kaut kur aiz apraktām žurnālu izgriezumu kaudzēm, nedēļu vecām sirdszālēm var jau manīt īsto insinuatoru. Un viņš ir izticis bez ikdienišķā klauvējiena pie ārdurvīm un lielas brēkas. Te nu bija baismīgais liktenis. Smiekli nāk!
Tipiski valodniekiem- paņemt un vecās zeķes nevis pieklājīgi un sabiedrībai pieņemami samest netīrās veļas kaudzē, pamājot ardievas tām līdz nākamajai tikšanās reizei, bet provocējoši tās turēt rokās un bakstīt līdz nāk apskaidrība par to, ka tā ir vien bezmērķīga neizbēgamas idiotijas pazīme. Brrr auksts- vai zini. Nav jau nemaz tik viegli skatīties uz zilu un redzēt baltu, bet vai maz idejai ir robežas- itin nekādas, ja nu vienīgi svētdienu rīti, kad jāceļas ar panikas lēkmi, kas atgādina jūru gliemežvākos- mierīgu un neparedzami bīstamu, tad gan nav ideju-ir tikai robežas. Un es sarunājos ar zeltnesi, lai mans rādītājs var beidzot atpūsties no manām muļķīgajām un bezgalīgi atklātajām sarunām par dzīvi zem nulles. Par to, kā ir būt zem sniega augošam ciuēkam ar pliku vientiesību kabatā. .. tad gluži tāpat kā arheoloģisko atradumu slānim vienīgais, ko atliek iemācīties- nebaidīties no sevis un tās dīvainās kņudoņas, kas pārņem prātu ikreiz, kad ieelpo, lai pa īstam dzīvotu.
Es šodien smējos- un beidzot tā, kā sen ir gribējies, bet nevarēts. Pazaudēju sajūtu, ko nopirku aizvakar par 2ām placebo stundām.. un nu es varu arī mēģināt apgaismoties. Ķļūst jau labāk. Un man prieks. Tikai es vel īsti nevaru saprast, kur tas joks paslēpies. Nāc mājās, kliedz aizkari gaisam, ko tie pazaudēja līdz ar tumsas iestāšanos.. un nu tie skumst. Un man lielie prieki! Muļķīgie aizkari.
Buuu! Nobijies?..pieliec soli, tici vai ne, bet mēs steidzamies. Katrā ziņā lai nenokavētu pretīgās paprikas ierašanos brokastīs.. un laika ziņās dzirdēju, ka lietus rīta rasu negaidīs..un kas to lai zin.. -varbūt dvēseles aizjoņos griezdamies vai debesis liks mākoņus saskaitīt...gatavībā jābūt vienmēr.

Pilnīgi nevajadzīgi apsēžas doma, pakļaujas idejai, pieglaužas mūzikai, atmet ar roku solītajam.. un atliek vien noplātīt rokas, kad tā jau prom, pametusi mani vien stulbi smaidam.. 2as minūtes 37as sekundes.. un pieķeru sevi izbadējušos rakņājamies kaut kur filantropijas pārņemtos izdevumos.. Iešu pēc tomātiem, vakar dzirdēju, ka visi sarkanie dārzeņi derīgi redzes uzlabošanai. Pēc tam ‘nolikšu karoti’, domājot par jaunas teorijas izvirzīšanas iespējām mūsdienu matemātikā.. un atceroties par saviem briļļu rāmjiem, kuri reāli nemaz neeksistē. Galu galā, jau beigta būdama, uzrakstīšu testamentu, savas atmiņas novēlot, to radītājiem.. Repeat.

kĀ šaD tad gribas zilas debesis..un kalnu, kuru pieveikt, metot kūleņus un pasūtot visus fizikas likumus padsmit mājas tālāk. un gribas sadedzināt kādu skapi, kas stāv, nekustas un traucē, neko nedarīdams. stāv starp dVēsELi un kaut ko īpašu..-neiedziļināšos, apdedzināšos vel.
un es turos, nedomāju, nejūtu, nemeloju sev..-un tā joprojām maļu muļķības. šad tad, kā nekā, drīkst sevi nesaprast un pieķert bīstamā prāta haosā. tomēr..- varbūt jauKi. sasodīti. nez kāpēc pēdējā laikā jāāizdomājas par to, cik dramatiski skaistāki ir vārdi, kas atdoti un norakstīti mūzikai.nevar būt, ka vieglāk klausīties nekā izteikties..nevarr būt, ka domas nelido..nevarr būt, ka magnētiskie lauki mūs nesaista..nevarr būt, ka tu mani neredzi…nevar būt, ka jūtu..Bet varbūt tomēr?bEt varbūt tomēr?beT varbūt tomēr?bet Varbūt tomēr?bet vArbūt tomēr?bet vaRbūt tomēr?bet varBūt tomēr?bet varbŪt tomēr?bet varbūT tomēr?bet varbūt Tomēr?bet varbūt tOmēr?bet varbūt toMēr?bet varbūt tomĒr?bet varbūt tomēR?bet varBūt tomēr?bet varbŪt tomēr?bet varbūt Tomēr?bet Varbūt tomēr?bet vArbūt tomēr?bet varbūt tomēR?Bet varbūt tomēr?bEt varbūt tomēr?beT varbūt tomēr?bet varbūt tOmēr?bet Varbūt tomēr?….VARĒTU JAU MŪŽĪGI.bet nekāDā jēgā un labumā.zemīte tik mEt loKus uN met.mAni ieDvesmo.

Rīts ļauj skaisti ieelpot. Es aizmetu sĀpi, novelku čības un noticu sev, ka varu būt brīva. Ja tie būtu soļi, tie būtu neskaitāmi, smalki un liegi (..), bet es iestāstu sev, ka spārnoti lidoju.. un nevajag daudz. Ja labi grib, tad nebeidzamu plašumu, kur dzīvīgi zaļa pļava zied var atrast tepat aiz ērcīgo kaimiņu mājas stūra. Viens, divi, trīs.. un es uzbuRos sev. Tas neaizsniedzamais, ko sapņos lolo, nu palīdz aizmirsties un sulīgi iedziļināties patvērumā, ko daBa spēj sniegt.. un es ņemt, grābt, izmisīgi.. saliekot kā nebeidzamu puzli pa gabaliņiem, gabaliņiem vien... Vairs jūtu tikai vienotu brīvību, kad mana āda, iekšēji degot, pieskaras zālei. Kamēr mugura lēni un maigi iegrimst zemē, manas pēdas nebēdnīgi priecājas par svaigo rīta rasu. Vēderā gluži kā pirms lielā uznāciena šķebīgi kņud. Var taču cilvēks vienkārši BūT. Un baUdīT. Un justies kā piederīga, neatņemama viSuma sastāvdaļa. Varbūt es nespridzinu lokatorus, nevācu tautasdziesmas, nesludinu Jēzu, nevaldu pār kādu republiku ..vai kādu „seVi”..bet es taču varu likt rēķināties ar brīžiem pakāsto būtību un zināt to, kas nepateikts, un ārstēties no mizantropijas, ja atkal kļūst pārmēru traģiski ar domāšanu, un nepiedot, ja kļuvis „PaR daUdz!”... esmu DvēsEle. Un tagad es domāju..un, atbaidot īgņas un kretīnus kā knišļus no savas mazās, bet mīļās un tuvās karaļvalsts, es viSa kā viens atdodos īstai dzīvošanai. Gribas, lai mells’ pārskrien gar acīm un kaut kas neredzēts pārzib caur manu prātu 3 sekunžu simtdaļās.. noraudams drēbes...es dzirdu rekviēmu un jūtu aukstumu, es redzu maZu dzīVīBiņu un jūtu pieneņu pūkas virmojam gaisā, es sataustu rupjmaizi un jūtu vecmammu, es pasaku ‘paldies!’ un jūtu pateicību.. BezGalīBa. Te nu tā iR. Īsta un dziļa..
Esmu secinājusi, ka rasa pēdām neapniks, mugura no zemes tik drīz nešķirsies..un es nekad nebeigšu domāt. uN jUsT. Es jūru aSaru... Vienu un īStu. Tā pārslīd pār manu kreiSo vaigu un pēc mirkļa neatvadoties jau pazūd zālē, kļūdama par vienu no svaigajiem rasas piLieniem.. bet varbūt skumjajiem?..
Es atveru rokas un esmu jūraszvaigzne, kas nemaz netiecas un nealkst pēc jūRas. Es eSmu par spīti visam un varbūt sev.. nogaršoju sajūtu vien uz pāris sekundēm, pieceļos un eJu. neatskatoties.ڗ

Pēdējā laikā sanāk, ka ķermenis meklē vien ēnu vai vienalga kādu vēsāku vietu, kur patverties...varbūt ziemu?.. cik ironiski-, es prātoju,- pienāks tā zieMa, un visi kā viens /izņemot sniegavīrus/ alks pēc vasaras kā negudri.
Kaut gan gaiss kļuvis siltāks, mākoņi neaizsniedzamāki, naktis baisākas.. bet es stāvu un elpoju...-vieNa. 11 miljoni manu domu strāvo un neapstājas, meklēdamas maigu patvērumu nežēlīgajā pasaulē. Un es kā no putna lidojuma redzu, ka tām te ne vietas, ne maiguma, par pārtiku un miegu nemaz nerunājot..
Vējš man sapūš savu miglu acīs un nobirst asara. Bet vai to maz tā var saukt?.. hmm.. „ar vēja palīdzību mākslīgi radīts kondensēts produkts”, kas 2ās sekundēs šķērso mani. Varbūt šoreiz noticēšu, ka nestāstu muļķības.. atkal jau.
Secinu, ka drīz „piedegs piens” un ja tūlīt nepārstāšu sevi liegi apzīmēt ar krāsainajiem krītiņiem.. sākšu vemt. Un to nu gan man šodien ne gribētos, ne vajadzētu. Tā pasēžu, paņemu balto, vel nedaudz paķēpājos un „metu plinti krūmos”. Pietiek!.. eJu.
Soļus jūtot vienu pēc otra.. saprotu, ka nevāji gribas skriet un skriet, un aizskriet.. kā tai dziesmā, kur jābēg no trokšņiem, pielādētiem ieročiem.. un jāsaprot, ka ir par vēlu risināt muļķības rietošā saulē... skriet un aiZskriet. Bet spēka nav /ko nevarētu teikt par dīvainiem trokšņiem../, un es lēnām eju. soli pa solim. Un nu jau kādas 10 minūtes mēģinu sadzīvot ar domu, ka tie steidzīgie soļi, ko nepārtraukti dzirdu pāris metrus aiz sevis, ir vien „kĀds”, kurš cenšas mani panākt, lai atvainotos un lūgtu „kārtējo” piedošanu...-tikai šoreiz.. pēdējo rEiz!... sakoncentrēju visu iekšējo enerģiju un drosmi... apstājos....un atskatos...- nevieNa naV.
‘tālruņa aparāts, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas..’