Cik drausmīgi šodiena iesākās, tikpat labi arī beidzās.
No rīta kārtējais tracis ar māti.
Tā vien šķiet, ka manas dzīves lielākais izaicinājums ir pieņemt, ka cilvēki vienkārši nepilda savus "solījumus" un aizmirst vārdus, kurus lielā apņēmībā ir izteikuši, nevis ārdīties un kliegt pretī "Bet tu taču teici...!!!"
Nekā. Kuram gan tas krata.
Vienmēr vieglāk ir samelot, aizbildināties, ka "nē, es tā neteicu" vai vēl labāk "es neatceros". Ignoranci arī vajag pienācīgi novērtēt.

Lai nu kā, mājā pastrādāju, meitas pienākumu izpildīju.
Ar traumēto Mauriņu arī tikos.
Ļoti, ļoti ceru, ka tā bija mūsu pēdējā tikšanās reize.
Lai gan šī reize atšķīrās no iepriekšējām - viņš mani "uzslavēja" (nopietnas aizdomas par sarkasmu) par "korektu rīcību", jo samaksai piemetu par dažiem sant. vairāk nekā vajadzīgs ar vārdiem "labāk samaksāt mazliet vairāk, nekā mazliet mazāk.
Jebkurā gadījumā, labāk kā meli un saldie lišķības vārdi.

Un vēl!!
Pilnīgs jēeeej! Tas, no kā tik ļoti baidījos, izrādās, nemaz nenotiks (vai jebkurā gadījumā, tiek atlikts uz nenoteiktu laiku)! :)
Jess :)
Brīnumi tomēr notiek! Kas manā gadījumā nozīmē par dažām nemiera pilnām naktīm mazāk.

Pēdējās bažas vien paliek par bakalauru. Nu labi. cerēsim uz to labāko.
Vismaz vecāki ir sākuši nopietni uztraukties. Tātad kaut kāds progress tomēr manāms.
Un kādēļ gan cilvēks nevar saprast, ka pie pareizā iemesla jeb motivācijas, cilvēka spējas vairākkārtīgi palielinās un kalns vairs nav kalns, bet gan "aiz kura gala jāņem" ?!
Tā enerģija, eh, tā neizmantotā enerģija..


---

My people need a place to go
People need a place to go
---

Ak, jā, offtopiks, ja nu kāds vēl nav ieskatījies jaunajā "Bates Motel".. žigli, žigli, žigli!

Šodien zvanīja Maurinjo.
Jo uztraucas par naudu.
Jo jau pagājušo nedēļ aiznesām būvprojektu akceptēšanai, bet no būvvaldes nav ne ziņas, ne miņas.

Tātad pirms nedēļas viņš man zvanīja un jautāja:
M: "Vai aiznesāt projektu uz būvvaldi?"
Es: "Jā."
M: "Labi, tad es piezvanīšu Tam-un-tam un atrisināšu šo jautājumu."
Es: "Kā? Jūs taisāties iejaukties? Lai taču viņi objektīvi to projektu izskata."
M: "Nu jā, protams, lai objektīvi izskata. Bet es vienalga piezvanīšu."

Šodien viņš zvana un uztraucas:
"Nu, varbūt projekts ir akceptēts, bet viņi neko nepaziņo un pašiem ir jāiet un jājautā? Varbūt viņiem, khm, nav laika piezvanīt un paziņot, ka projekts akceptēts? Jo pēc likuma 2 nedēļu laikā ir jāpaziņo atbilde."

Es atbildēju, ka nu 2 nedēļas nav pagājušas, bet, kad nu ko uzzināsim, noteikti viņam piezvanīšu un paziņošu.

Tagad skatos vispārīgos būvnoteikumus, kuri nosaka, ka akcepts (vai akcepta atteikums) jāizsniedz 15 darba dienu laikā, tātad 3 nedēļu laikā!

Un tagad man ir tāds - "Ak, tu, dirsa tāds! Taču izlasi vispirms tos noteikumus, nevis muldi kaut kādus man-šķiet-ka-bija-tā murgus."
Fantastiski, ka dažiem cilvēkiem fakti ir gluži vienkārši pie mīkstākās vietas.


Bet vienu gan no visas šīs mājas padarīšanas būšu iemācījusies - cilvēkiem nedrīkst uzticēties. Kā arī to, ka cilvēku alkatība ir neizmērojama. Ikviens domā, kā tik no otra izslaukt vairāk naudas, taču tāda lieta kā kvalitatīvs un labs darbs tiek veiksmīgi aizmirsta.
Viss ir 3x jāpārbauda, visu laiku jāstāv klāt, jādomā - "Bet ja nu.." - un jāgatavojas tam ļaunākajam.

Rīt - 3.diena, staipot ķieģeļus.


Eh, kā derētu šādas iemaņas.

Ja šodien nebūtu satikusi kursabiedreni, to, kas notiek grupas čatā, būtu uzzinājusi tik pēc kāda mēneša! :D

Par to, kurš šogad beigs utt.
Lūk, cik daži studenti dažas nedēļas pirms absolvēšanas palikuši gudri:

"Laika plānošana nav izdevusies, ja darbu nevar nodot paredzētajā termiņā. Bet ne jau par to stāsts, domāju Pēteris man piekritīs, ka "smuki" bija domāts, kagribās jautā - kopā sākām, kopā beigt, kas būtu uzskatāms par normu un ārpus kārtas būtu tie kas nebeidz kopā, bet rezultātā izskatās, ka šogad norma ir nebeigt - un tas nav normāli."

Te jau pēc kādas filosofijas vai uzņēmējdarbības menedžmenta grāda prasās, ne būvinženiera..


Noskaņojums:
Huļi tu man bāzies virsū ar savām normām un viedokli?

Šodien, ejot vakarpusē mājās, ar mani gadījās tā.

Eju es pa ielu, pretī nāk 2 vīrieši. Pirmajam [1] rokā 2 4pakas, otrajam [2] rozā D-Light's.
Tad nu [1] prasa [2].

1: Nu tad varbūt šito ņemam? (skatās uz mani)
2: Nē, man nepatīk.
(abi paiet man garām)
2: Nu no mugurpuses ir ok.
1: Pohuj! Tev taču uz seju nav jāskatās!

Kā nu paši saprotat, saruna nebija īpaši pieklusināta, tādēļ man bija tā laime visu dzirdēt.

Šeit jāpiebilst, ka šī satikšanās bija kā no Augšas sūtīta.
Pirmkārt, man tieši šodien saplīsa austiņas, tādēļ gāju bez tām, jo pretējā gadījumā es atkal dziedātu līdzi "Waka, waka, it's time for Africa" un neko nedzirdētu.

Otrkārt, ak.. ja vien jūs mani redzētu.
Es atriezos pēc braukšanas ar riteni.
Pēc pievārētiem 12 km es biju viegli izpūrusi un vēl vieglāk iesvīdusi. Mugurā bija pelēka, teiksim tā, ne pirmā svaiguma sporta jaka, ko parasti velku uz dārzu (bet jaka bija apspīlēta). Kājās veci džinsi, ko arī velku uz dārzu un kurus māte veiksmīgi pirms pāris dienām uzplēsa ar naglainu dēli.
Bikses, protams, arī apspīlētas.
Un vēl tas uzplēstais caurums, kas kārdinoši atsedza manu bālo ādu..

Bet. Ir tikai viens bet.
Ar to nebūt nebija gana, lai "es būtu ņemama".

Tas viss lika man paskatīties uz sevi skaidrām acīm. Bez apmāna zvīņām un žēluma radītām cerībām.
Ko gan es no sevis iedomājos?
Lai es (es!!!!) kādreiz satiktu puisi, kam būtu pa prātam mans izskats no visām debespusēm, kurš spētu pacelt mani, nevis es - viņu, kurš nebūtu ne pēdējais, ne priekšpēdējais idiots un kurš man reizi pa reizei nopirktu medalu?

Nu ko jūs.
Nu ko es.

Tagad esmu sapratusi, cik naivi ir bijuši mani sapņi, cik neobjektīvi esmu sevi novērtējusi.
Beidzot es aptveru, ka vienīgais, ko nākotne man žēlsirdīgi var atvēlēt un uz ko vēl varu cerēt, ir dažas gadījuma sakaru anālā seksa perspektīvas.

Attiecībā uz vīriešiem tas arī viss.
Varbūt man ir lemts būt kopā sievieti?
Būs vien jācer, ka skaistais dzimums būs iecietīgāks.

Grēviņ, tu tiešām esi pamuļķis.

Baigais joks no baigā jokdara:
"RIP Chuck Norris. He died this morning. But he's okay now.”

Tags gan atbilstošs.