Šodien, ejot vakarpusē mājās, ar mani gadījās tā.

Eju es pa ielu, pretī nāk 2 vīrieši. Pirmajam [1] rokā 2 4pakas, otrajam [2] rozā D-Light's.
Tad nu [1] prasa [2].

1: Nu tad varbūt šito ņemam? (skatās uz mani)
2: Nē, man nepatīk.
(abi paiet man garām)
2: Nu no mugurpuses ir ok.
1: Pohuj! Tev taču uz seju nav jāskatās!

Kā nu paši saprotat, saruna nebija īpaši pieklusināta, tādēļ man bija tā laime visu dzirdēt.

Šeit jāpiebilst, ka šī satikšanās bija kā no Augšas sūtīta.
Pirmkārt, man tieši šodien saplīsa austiņas, tādēļ gāju bez tām, jo pretējā gadījumā es atkal dziedātu līdzi "Waka, waka, it's time for Africa" un neko nedzirdētu.

Otrkārt, ak.. ja vien jūs mani redzētu.
Es atriezos pēc braukšanas ar riteni.
Pēc pievārētiem 12 km es biju viegli izpūrusi un vēl vieglāk iesvīdusi. Mugurā bija pelēka, teiksim tā, ne pirmā svaiguma sporta jaka, ko parasti velku uz dārzu (bet jaka bija apspīlēta). Kājās veci džinsi, ko arī velku uz dārzu un kurus māte veiksmīgi pirms pāris dienām uzplēsa ar naglainu dēli.
Bikses, protams, arī apspīlētas.
Un vēl tas uzplēstais caurums, kas kārdinoši atsedza manu bālo ādu..

Bet. Ir tikai viens bet.
Ar to nebūt nebija gana, lai "es būtu ņemama".

Tas viss lika man paskatīties uz sevi skaidrām acīm. Bez apmāna zvīņām un žēluma radītām cerībām.
Ko gan es no sevis iedomājos?
Lai es (es!!!!) kādreiz satiktu puisi, kam būtu pa prātam mans izskats no visām debespusēm, kurš spētu pacelt mani, nevis es - viņu, kurš nebūtu ne pēdējais, ne priekšpēdējais idiots un kurš man reizi pa reizei nopirktu medalu?

Nu ko jūs.
Nu ko es.

Tagad esmu sapratusi, cik naivi ir bijuši mani sapņi, cik neobjektīvi esmu sevi novērtējusi.
Beidzot es aptveru, ka vienīgais, ko nākotne man žēlsirdīgi var atvēlēt un uz ko vēl varu cerēt, ir dažas gadījuma sakaru anālā seksa perspektīvas.

Attiecībā uz vīriešiem tas arī viss.
Varbūt man ir lemts būt kopā sievieti?
Būs vien jācer, ka skaistais dzimums būs iecietīgāks.