Cik drausmīgi šodiena iesākās, tikpat labi arī beidzās.
No rīta kārtējais tracis ar māti.
Tā vien šķiet, ka manas dzīves lielākais izaicinājums ir pieņemt, ka cilvēki vienkārši nepilda savus "solījumus" un aizmirst vārdus, kurus lielā apņēmībā ir izteikuši, nevis ārdīties un kliegt pretī "Bet tu taču teici...!!!"
Nekā. Kuram gan tas krata.
Vienmēr vieglāk ir samelot, aizbildināties, ka "nē, es tā neteicu" vai vēl labāk "es neatceros". Ignoranci arī vajag pienācīgi novērtēt.

Lai nu kā, mājā pastrādāju, meitas pienākumu izpildīju.
Ar traumēto Mauriņu arī tikos.
Ļoti, ļoti ceru, ka tā bija mūsu pēdējā tikšanās reize.
Lai gan šī reize atšķīrās no iepriekšējām - viņš mani "uzslavēja" (nopietnas aizdomas par sarkasmu) par "korektu rīcību", jo samaksai piemetu par dažiem sant. vairāk nekā vajadzīgs ar vārdiem "labāk samaksāt mazliet vairāk, nekā mazliet mazāk.
Jebkurā gadījumā, labāk kā meli un saldie lišķības vārdi.

Un vēl!!
Pilnīgs jēeeej! Tas, no kā tik ļoti baidījos, izrādās, nemaz nenotiks (vai jebkurā gadījumā, tiek atlikts uz nenoteiktu laiku)! :)
Jess :)
Brīnumi tomēr notiek! Kas manā gadījumā nozīmē par dažām nemiera pilnām naktīm mazāk.

Pēdējās bažas vien paliek par bakalauru. Nu labi. cerēsim uz to labāko.
Vismaz vecāki ir sākuši nopietni uztraukties. Tātad kaut kāds progress tomēr manāms.
Un kādēļ gan cilvēks nevar saprast, ka pie pareizā iemesla jeb motivācijas, cilvēka spējas vairākkārtīgi palielinās un kalns vairs nav kalns, bet gan "aiz kura gala jāņem" ?!
Tā enerģija, eh, tā neizmantotā enerģija..


---

My people need a place to go
People need a place to go
---

Ak, jā, offtopiks, ja nu kāds vēl nav ieskatījies jaunajā "Bates Motel".. žigli, žigli, žigli!