16 June 2016 @ 08:40 pm
 
Šodien tā kā mazliet uzdrīkstējos.

Jaunajā darbā ir vārda/dzimšanas dienu saraksts.
Kurā, protams, manis nav.

Tad nu bija izvēle - vai tā kā tomēr pateikt, vai slīgt skumjā nolemtībā "nē, man taču nevajag".
Aizgāju no rīta nopirkt kūku, tad nu jā - kur tad vairs liksies, jāsaka vien būs.

Braucām pusdienās, un es tā, neko nepaskaidrojot.. "Aizbraucam kaut kur, kur skaisti."
Nu neko, pasmīnēja par mani, "jā, jā, kur skaisti.."

Tad nu piezvanīja vecmamma, apsveica, un ar vecmammu jau es neesmu trollis. Pofig, runāju krieviski.
Kolēģi sēž, klausās. Ņirdz.

Un tad kā no zila gaisa:
"Ko tu priecājies it kā tev būtu dzimšanas diena nevis man."

Tas facepalm. Nē, nu tas šoks cilvēka sejā.
:D :D

Abi kolēģi uzreiz tādi - kā mēs to varējām palaist garām?! Tās ir beigas!
Un šitādā garā.

Aizbraucām uz "Vairāk saules". Pāedām, kolēģis uzsauca.
Un tad jau, protams, vajadzēja pateikt arī viesmīlim, ka man šodien dzimšanas diena.
Un ko jūs domājat?
Atnāk brīnišķīgais viesmīlis, nes rokās kūkas gabaliņu.. kurā iesprausta svecīte.
Nē, nu šitādu mīļumu.
Karoče, forši.

Un tad vēl - ikdienas troļļa deva.
Jau minētie kolēģi nopirka man puķes, bet uzreiz nedāvināja.
Paēdām, aizbraucām uz ofisu, ar domu, lai arī pārējie kolēģi var apsveikt.

Puķes nolika uz galda kolēģim, kurš tobrīd bija aizbraucis pusdienās.

Atbrauc kolēģis. Skatās, uz galda puķes.
Un šie tādi - "to tev klients atsūtīja".

Neko, čalis laimīgs, novērtēts - "o, klients atsūtīja? O, nu forši".

Strādāju ar pilnīgiem troļļiem, nē, nu nopietni.
Bet jā, patiesībā jau priecājos, ka izvelējos pateikt, nevis pie sevis gružoties, vai, cik man bēdīgi, nav ar ko īsti pasvinēt, visi prom vai aizņemti.

Kaut kā tā.

Tagad gaidām 30.
Bet kur 30, tur arī līdz 80 vairs nav tālu. :D
 
 
( Post a new comment )
Atheiste[info]atheist on June 16th, 2016 - 10:17 pm
Vēl jau 50 pa vidu :D
(Reply) (Link)