janvāris, februāris, novembris.

pa visu tukšs
viss tukšs

it will not be over quickly

Un tā vien gribas pateikt - "ej taču tu, 2016., %#&@*(@), un da pis tevi zirgs".

Jā, šo gadu es labprātāk būtu izlaidusi.

Mēs esam tik aizspriedumaini.
Un zākājam vājumu kā tādu lipīgu, parazītisku kaiti, kas pat nav mūsu cienīga.

Šodien tā kā mazliet uzdrīkstējos.

Jaunajā darbā ir vārda/dzimšanas dienu saraksts.
Kurā, protams, manis nav.

Tad nu bija izvēle - vai tā kā tomēr pateikt, vai slīgt skumjā nolemtībā "nē, man taču nevajag".
Aizgāju no rīta nopirkt kūku, tad nu jā - kur tad vairs liksies, jāsaka vien būs.

Braucām pusdienās, un es tā, neko nepaskaidrojot.. "Aizbraucam kaut kur, kur skaisti."
Nu neko, pasmīnēja par mani, "jā, jā, kur skaisti.."

Tad nu piezvanīja vecmamma, apsveica, un ar vecmammu jau es neesmu trollis. Pofig, runāju krieviski.
Kolēģi sēž, klausās. Ņirdz.

Un tad kā no zila gaisa:
"Ko tu priecājies it kā tev būtu dzimšanas diena nevis man."

Tas facepalm. Nē, nu tas šoks cilvēka sejā.
:D :D

Abi kolēģi uzreiz tādi - kā mēs to varējām palaist garām?! Tās ir beigas!
Un šitādā garā.

Aizbraucām uz "Vairāk saules". Pāedām, kolēģis uzsauca.
Un tad jau, protams, vajadzēja pateikt arī viesmīlim, ka man šodien dzimšanas diena.
Un ko jūs domājat?
Atnāk brīnišķīgais viesmīlis, nes rokās kūkas gabaliņu.. kurā iesprausta svecīte.
Nē, nu šitādu mīļumu.
Karoče, forši.

Un tad vēl - ikdienas troļļa deva.
Jau minētie kolēģi nopirka man puķes, bet uzreiz nedāvināja.
Paēdām, aizbraucām uz ofisu, ar domu, lai arī pārējie kolēģi var apsveikt.

Puķes nolika uz galda kolēģim, kurš tobrīd bija aizbraucis pusdienās.

Atbrauc kolēģis. Skatās, uz galda puķes.
Un šie tādi - "to tev klients atsūtīja".

Neko, čalis laimīgs, novērtēts - "o, klients atsūtīja? O, nu forši".

Strādāju ar pilnīgiem troļļiem, nē, nu nopietni.
Bet jā, patiesībā jau priecājos, ka izvelējos pateikt, nevis pie sevis gružoties, vai, cik man bēdīgi, nav ar ko īsti pasvinēt, visi prom vai aizņemti.

Kaut kā tā.

Tagad gaidām 30.
Bet kur 30, tur arī līdz 80 vairs nav tālu. :D

Tas saucas - "padzēru organismu attīrošo tēju".

Man pēc šitā cirka paradījušies lifmezgli, ja. Tādi lieli bumbuļi un kakla un aiz auss, un pie auss un kur tik vēl ne.

Respektīvi esmu neliela šoka stāvoklī, nezinu, vai cerēt, ka paši tā kā pāries, vai likt Facebook'ā statusu "It's complicated with Buboņu mēris".
Tādas manas mazās ķibeles.

Un vēl piektdien beidzas pārbaudes laiks.
"Tu tikai atnāc piektdien uz darbu!!"

Bet vispār pagājušā nedēļa bija episka. Mums trīs dienas nebija strāvas, un lai atraisītu jūsu fantāziju, iedomājieties ofisu, kurā:

- administratore ir atvaļinājumā
- menedžeris guļ atpūtas telpā uz dīvāna
- inženieris dzer
- priekšnieks vispār nav darbā, jo kaut kur nodod metāllūžņus
- asistents (tobiš es) vienīgais kaut ko rukā, jo man, redz, ir jaunākais dators ar izturīgāko bateriju

nu kaut kā tā.

Smags gads.
Vienkārši smags gads.

Tātad šī rīta tēma – manas divas dāmas, kas pašlaik ir ārzemēs.

Redzēju jūs abas sapnī.
K. lika mums taro. Man izlika, ka grūtības nu jau gandrīz galā, ka tūlīt, tūlīt viss beigsies un būs labi. Ka varēšu izturēt un man ir spēks. Interesantākais gan bija tas, ko K. izvilka pati sev un D. – K. par sevi teica, ka viņa esot “Liels Haoss”, bet par D.(tā pieticīgi un kā atvainodamās) – “Mazs Haoss”.

Bet tas Haoss nav domāts kā “putra galvā” un pilnīgi neadekvāta persona utt. Nē, tieši otrādi, ka haoss ir visvarenākais spēks pasaulē, ka nekas nespēj ar to līdzināties, tam nebija itin nekādas negatīvas nozīmes, tikai tā stiprā – ka tas paceļas pāri visam. Ka cilvēks, kas ir Haoss, spēj visu.
Tātad šeit jūs ielīdāt mana sapnī.
Tā interesanti.

Man darbā ir kāds kolēģis, kungs jau gados, viņš nesēž ar mums ofisā, bet gan strādā uzņēmuma noliktavā, ik pa laikam gan atnāk pie mums pēc rasējumiem utt. Tad nu dažkārt viņš man apjautājas, kā man iet, kādi interesanti projekti, tad nu es viņam saku tā un šitā, skaitu vienu objektu Islandē. Un viņš tāds – o, es tur esmu bijis, kādu laiku strādāju. Nu tā, īpaši neesot paticis. Lielākā pilsēta it nemaz nav ievērības cienīga. Ziemas nav, visu gadu nostaigājis vienā jakā. Nu tā.

Es viņam, nu bet kā, tur taču tā skaistā daba, man kā reiz divas draudzenes uz turieni taisās braukt.
Nu jā, ir tur tie geizeri, stāvi, skaties, tad reizi 5 min viņš “izpļauj” to ūdens šalti. Nu un zirdziņi viņiem tur ir.
Respektīvi, ka nav īsti ko redzēt, bet nu katram jau no mums atšķiras tas, ko īsti meklējam.

Šodien viņš atnāca uz darbu un speciāli man atnesa savas Islandes fotogrāfijas.

Tāds savdabīgs rīts.

Vispār jau kādu laiku prātā doma, ka labi vien ir, ka man neviena nav.
Otru tādu stervu vēl būtu jāpameklē.
Esmu ļauns, kritisks, neiejūtīgs cilvēks, kam lielākoties besī citi cilvēki.
Tā kā labi vien ir.

Man ir rokudzelži.
Rozā un pūkaini, un tādi, kādus filmās rāda.
Jap.

Kā man tomēr patīk lasīt tos lasītāju komentārus pie visādiem apollo/tvnet rakstiem :D

Tātad, šoreiz par to, ka "Mūsdienu sievietes sevi iepriecina pašas, negaidot vīriešu labvēlību", tobiš, ieraudzīja veikala smukus auskariņus, ņēma un pati nopirka.
Protams, aiziet diskusija par to, ka normālu vīriešu jau nemaz vairs nav, un neizjātu sieviešu arī nav, respektīvi - kārtējais "forever alone" scenārijs, jo izvēlēties, redz, pat nav īsti no kā.

Tad nu šoreiz "akmens vīriešu dārziņā", īpaši tiem, kuri sūdzas, ka "sievietēm jau visu laiku sāp galva"..



"Kur jūs, vīrieši, sastopat sievietes, kam visu laiku sāp galva, zinu daudz sievietes, bet tikai trijām ir migrēna, pārējām visādas citas kaites, pārsvarā muguras sāpes."

:D :D

Nu tad jauku piektdienu! :D

“Kādēļ darīt ātri un vienkārši, ja var izdarīt sarežģīti, bet skaisti?”

Darba pērles :D

Starp citu, kur var nopirkt lētas cīgas?
Man vajag bloku zelta Marlboro.

Vispirms, kad tētis pateica, ka viņam vajag bloku lētāko cīgu, man mazliet pamira sirds.
"Prīma? Elita? Bet kur lai es dabūju veselu bloku?"

613 sēž mājās visā savā godībā. Ar L'Oreal Fast Dry virskārtu. Kas ir baigi kruta.
Un priecājas, ka pārmaiņas pēc nagos nav auduma diegu nospiedumi no drēbēm vai gultasveļas.

Mazie dzīves prieciņi.

Tell me whyyyyyyyyyyaaaaiiii

Tuc
tuc
tuc
tuc

Dienas horoskops Dvīņiem.

Jūs nevarat nopirkt laimi.
Bet jūs varat nopirkt kūciņu.
Būtībā tas ir viens un tas pats.

Šodien admins ieraudzīja manu atvaļinājuma iesniegumu un tā arī pajautāja - "Извините, вы совсем ахуели?"

Vai man nav jauki kolēģi?

Sāka kaut ko teikt, ka viņš pirmos 5 gadus vispār neesot bijis atvaļinājumā, bet es taču tikko esot bijusi utt.
Tā es arī nesapratu, kāda viņam daļa gar mani, kāda man daļa gar viņu un viņa 5gades plāniem, kā arī kādēļ ir tik ļoti jābaidās ņemt tos atvaļinājumus, ja reāli tev viņi vienkārši pēc likuma pienākas?
Nu nesagrūs tā visa firma dēļ tā, ka tu vienu nedēļu nenāksi uz darbu.

Nu kas par nahuj, cienītie?

Tas brīdis, kad izlasi "Veido Drogas pālī!".
Nevis "Veido Drogas pati". Kā tur ir rakstīts.
To "t" burta svītriņu varējāt nevilkt tik garu. Cilvēki pārlasās.

Pilnīgi visiem ir ar mani kaut kādas problēmas.
Man taču, bļad, ir kaut kādas mentālas problēmas.

Pilnīgi spontāni biju izgājusi ārā skriet jau pus 10 vakarā.
Rezultātā noskrēju savus pirmos 5 (un vēl mazliet) km.
Baigi foršā sajūta :) ka es varēju, un man izdevās :)

Mājās pārmaiņas pēc neviena nav.
Visu dienu novazājos pa pilsētu, tagad dzeru kokču un skatos Vikingus.
Jēeej man.

Ko lai es saku?
Vismaz Kādam tur Augšā ir jautri.

Ai, kā pasmējās, ai, kā pasmējās..