KĀPĒC tas ir jādara tad, kad organisms TAM vēl nav gatavs. KĀPĒC nevar pagaidīt gadu, divus, trīs, trenēties lēnām, mierīgi, pamazām, lai sacensības/pasākums notiktu pēc iespējas nekaitējot sev? Kāpēc obligāti sevi jāmoka tad, kad skaidri zini, ka tas beigsies ar traumām - saitēm, pēdām, utt.?
Tāpēc, ka visi krutie tā dara? Tāpēc, ka vajag tepat un tūlīt? Tāpēc, ka baidies nenodzīvot tik ilgi? Vai kas?

(Reply to this) (Thread)

Jaunais gads jau ir piedzīvots (72km 11h) un neko, vēl staigāju, traumas nebija. Ir visas iespējas izstāties tad, kad jūt, ka kaut kas iet uz beigām, un domāju, ka tā arī darīšu.
Jā, par tiem, kas spēj trenēties lēnām, mierīgi, pamazām jānoņem cepure visos laikos, tas ir pareizais piegājiens. Diemžēl, ne visiem tas lemts :) Nepacietība (vajag tagad un tūlīt).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka ultrai nekad nebūs iespējams satrenēties, lai droši stātos uz starta un teiktu - es šodien esmu gatavs

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, bet paskatoties to filmu... pāris stundas vakaros skriešana kādu laiku regulāri varētu palīdzēt :)
Kāda Tava prognoze par manu "ilgdarbību" Laulasmā? Cik izvilkšu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad, kad miegs uznāks ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā ir laba prognoze, paldies :)

(Reply to this) (Parent)