Par to stiprumu vienmēr esmu bieži teikusi - ka vadība ir vajadzīga tiem, kuri paši nespēj uzņemties atbildību par to, ko viņi dara. Tb vieglāk ir sekot kādām norādēm - lai tas būtu līderis, reliģija vai kāda mācība, nekā pašam lauzties un meklēt to ceļu. Tomēr tā ceļa meklēšana ir interesantāka - krietni vien sāpīgāka, bet interesantāka. Vismaz pagaidām. Varbūt kādreiz sagriēsies arī mieru un harmoniju.

Cilvēka organisms arī ir sarežģīts un tas arī spēlē gana lielu lomu tai patikšanā vai nepatikšanā. Lai kā arī negribētos to noliegt un ticēt, ka visu kontrolējam tikai ar prātu. Tieši tāpēc ar neesmu spējusi saprast, ko darīt ar tiem magnētiem..