| ap graudu |
[8. Aug 2013|01:39] |
Aizrunājāmies ar L.
Par patikšanām. Vai kaislībām.
No patikšanas uz patikšanu.
Aizdomājos par meitenēm, kas man patīk. Un par meitenēm, kas ne. hmm, jā, par tām gan ne.
Es nezinu, ko domāt. Gribas pasauli uztvert vienkārši, vienkāršākajā iespējamajā veidā. Kā ekstrasensu cīņā čirkainais vīrs.
Gribas izslēgt liekas iepriekšējās dzīves un garus - baidītājus.
Gribas ticēt un no bērnu dienām esmu iemīļojis teicienu: "kalnu strauts un stiprs cilvēks paši izlauž sev ceļu", kā arī "stiprs cilvēks ir pats sev likums".
Ir jau arī līdzīgs klasiķis, tik tas nav tik tuvs palicis. "Vārdi ir gari, darbs ir īss, no darba varas liktens trīss"
Šādi skan ticības sev dziesma. Varbūt arī labi, ka mums nav teoloģiski strīdi. Ko gan vispār nozīmētu tādi strīdi.
Anec. bija par trijiem, kas strīdējās ar vienu par Dieva esamību. Beigās, vienalga viņi bija vairāk...
Ja par lietām, kas nāk prātā, un liek aizdomāties, tad tas ir pasakā teiktais par kalpu puisi, kam līdz rītam bija milzīgs darbs jāpadara. Un ka viņam palīgi radās.
Tēma bija patīkamās meitenes. Ir man dzīvē, kas man patīk, un ko man tagad darīt? Ticēt radniecīgām dvēselēm, kam vienai otru vajag? (bet Dievs nav eņģelis, tas vienkārši ir tāds, kāds ir)
Šis ceļš, tas jau ir tikai un vienīgi saprašanas ceļš. Ir skaisti runāt par gaismu. Bet ja pat to nesaprot, tad nav vē
rts gaismu pieminēt. Runa ir par zināšanām, sapratni. Kā to iegūt?
Un, šovakar galvenais, kāpēc sapratne nedoas viegli rokās?
Atkal ir iespēja ticēt magnētismiem, to, ka kaut kas kaut ko pievelk vai atgrūž un tāpēc ir vieglāk vai grūtāk kko saprast.
Tas liekas ticami, bet man vajag vēl ko vienkāršāku.
Man vajag Fuko svārstu, kas manī iekšā svārstās. Kuru es varu saskaņot un tad būt uz īstā viļņa.
Šovakar vienkāršās atbildes nedodas rokās.
Un tomēr es palieku ticībā, ka "viss jau ir pie manis". Ārpusē nekas nav meklējams.
Mani sajūsmināja mācītāja pārdomas par Dievu, kas gluži it visur tomēr nemitinās. Nu, ja, "Dieva pamests nostūris".
Vismaz vienu es sapratu šobrīd, atcerējos. To, kāpēc man grūti ar mērķiem iet. Kādu mērķi uzstādīsi, tur aiziesi. Tāpēc svarīgākais ir uzstādīt pareizu mērķi. Tāpēc es arī mulstu, kad man cilvēki stāsta par saviem mērķiem. Es domāju, kas tad man tagad jādara. Laikam jau... man ir jāsmaida un jāatbild: "jā, man ir mērķis" Tas ir mans mērķis un jums no tā nebūs nekāda labuma. Mans mērķis ir būt šeit. Tieši tādā veidā, kā es to daru. Piedevām, atcerēties, ka tieši tas arī ir mans mērķis.
Prom tiekšanās lai paliek tiem, kam šķiet tas viņu mērķis.
Protams, nelaime tāda, ka savu mērķi neturu pie sevis, ne vajadzīgajā skaidrībā apzinos. Tāpēc arī maldos. Tāpat kā citi.
Saka, cilvēks nespēj bezmērķīgi iet. Ja viņš iet, tātad viņam ir mērķis.
Saglabājas vilinājums kļūt par burvju mākslinieku. Spēt darīt pārākos brīnumus fiziskajā pasaulē. Pārkāpt pilnībā tās likumus. Spēt izčabēt. Nebūt redzamam, būt pēkšņi citās vietās. Varbūt ar to arī pietiek, ja spēju tam noticēt.
( ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. ) |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}