From: starro	Date: 30. Septembris 2004 - 17:52		(Norāde uz piebildi)

Kauns atzīties, bet jaunākais no mūziciņas, ko esmu apzināti ieguvis un klausos ir pēdējie no Cure, SonicYouth, un PJHarvey. Un atzīstu par labu esam. Vel gribu jauno IanBrown. Pašam skēri, ka gandrīz pietiek ar jaunu to pašu veco. Kas tā par tendenci?
Šovasar pabiju alternatīvu jauniešu lokā, kuri līdz rīta gaismai runājās, spriedelēja, pīpēja, sapņoja, dzēra, noliedza, kaismīgi aizrāvās, klausoties vecus Grebenščikovus, Doors, Cojus, L.Cohen. Nu tieši tāpat, kā MĒS pirms 10-12 gadiem. Uzturoties citas paaudzes tusiņā, sajutos ļoti labi, bet mazliet dīvaini. Viņiem tagad ir tikpat, cik MUMS toreiz. Bet tikpat kā nekas nav mainījies. Komfortēju, bet vienalga skērī. Bet ļoti labi atkal izdevās restaurēt to nostaļgiju pēc ... jaunības, tajās izpausmēs un sajūtās ko tu apraksti. Tas bija kā ceļojums laikā, bet īsts. Tas notika ar mani.

	From: capslock	Date: 2. Oktobris 2004 - 13:10		(Norāde uz piebildi)

Zini, nostaļģija, protams, ir lāga lieta, bet, zini - es pašlaik jūtos labāk. Man tiešām patīk savi 30. Kas bijis - bijis. Arī tagad ir iespēja pārdzīvot gandrīz to pašu, tikai krietni kvalitatīvāk, apzinātāk, ņemot vērā to bagāžu, kas ir uzkrāta. Es, piemēram, pēdējās nedēļas laikā esmu sevī atdzīvinājis tādas lietas, par kuru eksistenci es jau biju pavisam azmirsis. Un, zini - tas ir skaisti.

P.S. Jauno Sonic Youth gan es vēl neesmu dzirdējis. Toties uz jaunā Interpol sēžu pamatīgi :)