Kauns atzīties, bet jaunākais no mūziciņas, ko esmu apzināti ieguvis un klausos ir pēdējie no Cure, SonicYouth, un PJHarvey. Un atzīstu par labu esam. Vel gribu jauno IanBrown. Pašam skēri, ka gandrīz pietiek ar jaunu to pašu veco. Kas tā par tendenci?
Šovasar pabiju alternatīvu jauniešu lokā, kuri līdz rīta gaismai runājās, spriedelēja, pīpēja, sapņoja, dzēra, noliedza, kaismīgi aizrāvās, klausoties vecus Grebenščikovus, Doors, Cojus, L.Cohen. Nu tieši tāpat, kā MĒS pirms 10-12 gadiem. Uzturoties citas paaudzes tusiņā, sajutos ļoti labi, bet mazliet dīvaini. Viņiem tagad ir tikpat, cik MUMS toreiz. Bet tikpat kā nekas nav mainījies. Komfortēju, bet vienalga skērī. Bet ļoti labi atkal izdevās restaurēt to nostaļgiju pēc ... jaunības, tajās izpausmēs un sajūtās ko tu apraksti. Tas bija kā ceļojums laikā, bet īsts. Tas notika ar mani.