Dzīve ir lieliska, pat ja es šobrīd to sev pamatīgi sarežģīju. Tas gan sākās jau mazliet pirms šobrīd, bet...
Atkal sākas haoss, nenoteiktība un noteiktība, apbrīna un garlaikotība, skaņas, smaržas, garšas, sajūtas, kaisle un atsalums,... Pasaulē ir tik daudz visa kā, un es nupat nobijos, ka tik maz redzēšu, jutīšu, sadzirdēšu, izdarīšu...
Man ir jāmainās. Uz labo pusi, lai ko tas arī nozīmētu.




Šantāža?! Nē. Es pavisam mierīgi un saprotoši atbildēju ar domu, ka pats jau zini, kā Tev vajag. Un man nav ar ko šantažēt.
Bet es jau esmu uzzīmēju vēl vienu vektoru diagrammu. Varbūt man tā labāk strādājas, ja paralēli ar Tevi runāju?! Ja nu vienīgi Tu kļūsti garlaicīgs... Tad es vairs negribēšu runāt.