Būt gudrai un seksīgai nav grūti, jo tas ir dabas dots. Grūti ir iemācīties būt iecietīgai pret dažādiem sīkumiem.

Agrs rīts.

Jasmīna tēja.

Esmu piecēlusies kopš 23 pāri pieciem. Un jūtos lieliski. Vienmēr patikuši agri rīti. Laiks sev. Laiks Visumam.
Ja būtu jāceļas tagad (laikā no septiņiem līdz astoņiem), tas būtu nežēlīgi, jo tad man ir grūti piecelties. Nezinu, kāpēc.

Man tuvākās haiku.

Atmetis domu
Nozākāt kādu -
Nolobu zirni.

Ejot tajos iekšā,
Joprojām iekšā kalnos,
Joprojām zaļajos kalnos.

Divas acis,
Kas atveras pasaulei,
Atveras sirdī.

Cik skaists ir mēness!
Skatos uz to viens
Un eju gulēt.

Man garām
Aizlido putns,
Aizlido klusējot.

Nagla -
Nepareizi iesista,
Saliektu kaklu.

Atskatos atpakaļ -
Pat manas pēdas ir pazudušas
Piekrastes smiltīs.

Avota tumsā
Es beidzot ieraudzīju
Savu seju.

/ Hosai /

Laiks ir nu pa puķu lejām
Sārtas rozes pušķos plūkt,
Laiks no meitu daiļām sejām
Debess saldo medu sūkt.

Ievu zaros lakstīgalas
Mēness naktī krāšņi dzied;
Rau, pie klusas upes malas
Meitēns klausīdamies iet.

Ņem man klāti, daiļākajā,
Skūpstoties mums ausīs rīts;
Zvaigznēm segtā debess mājā
Mīlestībai košais brīds.

Lūk, jau sēžam apkampušies,
Karsti pukst pie krūtīm krūts,
Saldos sapņos gremdējušies -
Aizmirsts dzīves liktens grūts!

Lakstīgala ievas zaros
Dzied, un žēli skan tai balss.
Austrums sarkst jau saules staros:
Pienāk saldiem sapņiem gals.

/ E.Veidenbaums /

Kā man patīk eži. Skaisti un apbrīnojami dzīvnieki.
Uz viņiem skatoties, manī ir miers un prieks.

• Īstā kārtība mājā ir, kad esmu viena. Katrai lietai sava vieta, un tās paklausīgi gaida, lai būtu pa rokai. (..) Un gaidu ciemiņus. Viņi atbrauc, sajauc manu kārtību un aiziet, neredzējuši, ko gribēju rādīt.
• Reiz gribēju vecā loga vietā izcirst lielu un plašu, no grīdas līdz griestiem, lai piegaismotu pēdējo stūrīti. Viss būtu redzams tiklab uz āru, kā iekšpusi, pat mājās neienākot. Nekādu noslēpumu.
• Savu māju es apgaismoju ar puķēm. (..) Ziedu vāles laismo kā milzu sveces. Ziemā kalla izkar baltu lampionu, tikpat aukstu kā sniegs aiz loga. Tomēr gaismiņa tumšajā laikā.
• Man nepietiek saulrietu. Katrs ir dramatiska glezna, kas nekad neatkārtojas, lai gan sižets viens un tas pats - šķiršanās. (..) Man nepietiek laimes. Tā ir kā veca māja: kamēr vienu galu atjauno, otrs jau brūk. (..) Man nepietiek nakts - rīts to izdzēš par agru. (..) Man nepietiek mīlestības. Katru dienu to meklēju tavās acīs un ... neticu.
• Lilijas izliekas šķīstas, kamēr tajā lūkojos. Līdzko pieskaros - brūnie ziedputekšņi pielīp kā sodrēji gan manai rokai, gan pašas ziedlapām. Vai tā ir aizsargāšanās, ziedojot balto cēlumu? Bet varbūt steiga, ar kādu meitenes metas pieaugušo kārtā?
• Nezāles ir tikpat cienījamas kā puķes un dārzeņi. Varbūt vēl vairāk. Jo spēj augt bez kopšanas, lološanas un apgādāšanas.
• Ja gribat apkrāpt malēnieti, tad runājiet par cēliem nodomiem - noticēs.
• Ticu, ka arī no nekā kaut kas var rasties, citādi pasaulē nebūtu brīnumu.
• Un ko viņš caur adatām gribēja pateikt? Parasti mēdz runāt caur puķēm.
  

Iztaujājis bezpajumtnieku, vai nelieto narkotikas un nedzer, saņēmis patiesu, noliedzošu atbildi, iedeva naudu, maizi un uzmundrinājumu. Tāds ir mans mīļotais vīrietis.
Un tam bezpajumtniekam ir nepilni 20 gadi!

• Kad puķe sāk nīkuļot, visādi pūlos to atkopt. Turpretim nezāles aug acīm redzami, lai cik rūpīgi izravēju. Neiznīdējamas kā ļaunums. Visādi lolojam labo un karojam pret ļauno, bet tā dzīvotspēja ir tikpat neizdibināma kā nezāles rašanās izravētā puķu dobā.
• Kad tagad eju uz savu pagrabu, kur glabājas litrs no kaimiņiem atnestā piena, jūtos kā īstena lauku saimniece. Tomēr, ja, durvis verot, ieraugu mitreni, es nobīstos, jo iespējams, ka tā ir kāda būtne no pazemes valdnieka svītas...
• Es dzīvoju vairākās pasaulēs. Eju no citas citā un atkal atgriežos. Man svarīgi ir mainīt šīs pasaules, jo līdzi tām mainos es.
• Tas viss ir arī te, lai gan pirts vēl jauna un balta, un vienīgais, ko blāķi varētu stāstīt,- par mežu, kad vēl bija koki, un par zosu skumīgajām balsīm, vēlā rudens vakarā pāri lidojot.
• Ienākot bērza lapu dvaša jaucas ar mitru mālu smārdu un vēsa ūdens dvesmu. Laikam pirts Māra bijusi, lai pielaikotu vara gredzenu, ko, pirmoreiz mazgājoties, metu uz lāvas ziedam. Ceru, ka mana sirds te mazgāsies tīra pat bez krāsns kurināšanas, ūdens liešanas un slots vicināšanas. Un neviena melna doma nepiedzims.
• Tomēr mana mīlestība nav nelaimīga. Gluži otrādi: tā dod neizsakāmu laimes sajūtu.
• Man nepatīk aizvērtas durvis. Tās ir noraidošas un atgādina cietumu, kura vara slēpjas neatdarāmās durvīs.
• Pa attaisītam durvīm nāk draugi. Zagļi un ļaundari parasti laužas aizslēgtās durvīs. Tāpat kā trakuļi. Pa vaļējām durvīm ieskrien vējš, izložņā kaktus, notrauc putekļus un norauj zirnekļu tīklus.
• Pienene vakarā veltīgi aizver savas zieda durvis - tik un tā bite vairs neatlidos. Arī starojums, kuru saucam par mīlestību, atsitas pret aizdarītām durvīm, aizlūst un apdziest.

Māra Svīre: Cilvēks visu mūžu pats sevi tulko, bet tik un tā nesaprot.

• Maigums ir mierīga ūdens virsma pelēkā vasaras vakarā. Tā piekļaujas gaisam un gaismas atspulgam kā atlasa tērps sievietes augumam. (..) Tur zaigo gaišās krāsas, izplūdušas, sajaukušās un kļuvušas nenosakāmas. Visvairāk ir neiegūstamā zelta, apdomīgās zilās, uzticamā sudraba un pratīgās violetās. Nekad ne kaisli sarkanā vai liesmojoši oranžā.
• Maigums ir neauglīgs kā pildīts zieds. Tas vai nu izplēn un sakalst līdzīgi rozei vāzē bez ūdens, vai iegūst dzīvību, pārvēršoties mīlestībā.
• Es biju ola. Plūdlīniju forma novirzīja dzīves skarbumu secen. Manī viss bija skaidrs: baltums un dzeltenums, stingri norobežoti, tomēr turējās vienkop, (..). Varbūt paliktu tāda līdz mūža galam, ja kādudien nebūtu samanījusi tavu siltumu. (..) Tavs siltums plūda manī iedrošinādams. Es ļāvos tam, jo nekas vairs nebija atgriežams.
• Ošu zari plīvo vējā kā zelta aizkari, un viena sarkana kļavlapa gadās man pa kājām. Esam jau ilgi gājuši un tikai pa apli, pa apli vien. Nezinot mērķi un atpūtu, vienīgi ar cerību un ticību. Esmu nogurusi. Tava balss skan kā no tālienes, lai gan arvien vēl esi man cieši līdzās.
• Es gribu tev būt kā maize. Ne aplūkojama pa gabalu vai apjūsmojama nepieskaroties, bet izgaršojama, izsmaržojama un baudāma. Pieminama un kārojama, ja trūkst kaut vienu dienu. Stipra un maiga, dienišķa un tomēr svēta, kas dod spēku dzīvot.
• Man ienāk prātā aiziet, lai pārbaudītu, vai tev ko nozīmēju. Bet ja nu tu pat nepamanītu? Un es jau nevēlos tevi zaudēt. Vienīgi gribu tev būt kā maize, nevis fazāna spalva pie cepures. Kas grezno, ceļ tavu pašapziņu un mazliet reibina, trīsuļodama pie mazākās pūsmas. Ja pazustu, vai tu pamanītu? Viss pa vecam, tikai manis nebūtu. Iespējams tu pat nodomātu, ka šī fazāna spalva bija traucēklis ikdienas gaitās.
• Mēs neesam nolemti viens otram ne manā, ne tavā dzimšanas stundā. Lai gan, tev piedzimstot, zvaigznes droši vien zināja arī par manu atnākšanu. Es emsu radīta tev, un tu esi radīts man. Mēs paši esam radījuši sevi, gadu gaitā pārveidojoties. Un satikāmies, kad bijām viens otram vajadzīgi tieši tādi.