***

Laiks ir nu pa puķu lejām
Sārtas rozes pušķos plūkt,
Laiks no meitu daiļām sejām
Debess saldo medu sūkt.

Ievu zaros lakstīgalas
Mēness naktī krāšņi dzied;
Rau, pie klusas upes malas
Meitēns klausīdamies iet.

Ņem man klāti, daiļākajā,
Skūpstoties mums ausīs rīts;
Zvaigznēm segtā debess mājā
Mīlestībai košais brīds.

Lūk, jau sēžam apkampušies,
Karsti pukst pie krūtīm krūts,
Saldos sapņos gremdējušies -
Aizmirsts dzīves liktens grūts!

Lakstīgala ievas zaros
Dzied, un žēli skan tai balss.
Austrums sarkst jau saules staros:
Pienāk saldiem sapņiem gals.

/ E.Veidenbaums /