July 22nd, 2009
Ja pulkstenis nenodos VI
- Īstā kārtība mājā ir, kad esmu viena. Katrai lietai sava vieta, un tās paklausīgi gaida, lai būtu pa rokai. (..) Un gaidu ciemiņus. Viņi atbrauc, sajauc manu kārtību un aiziet, neredzējuši, ko gribēju rādīt.
- Reiz gribēju vecā loga vietā izcirst lielu un plašu, no grīdas līdz griestiem, lai piegaismotu pēdējo stūrīti. Viss būtu redzams tiklab uz āru, kā iekšpusi, pat mājās neienākot. Nekādu noslēpumu.
- Savu māju es apgaismoju ar puķēm. (..) Ziedu vāles laismo kā milzu sveces. Ziemā kalla izkar baltu lampionu, tikpat aukstu kā sniegs aiz loga. Tomēr gaismiņa tumšajā laikā.
- Man nepietiek saulrietu. Katrs ir dramatiska glezna, kas nekad neatkārtojas, lai gan sižets viens un tas pats - šķiršanās. (..) Man nepietiek laimes. Tā ir kā veca māja: kamēr vienu galu atjauno, otrs jau brūk. (..) Man nepietiek nakts - rīts to izdzēš par agru. (..) Man nepietiek mīlestības. Katru dienu to meklēju tavās acīs un ... neticu.
- Lilijas izliekas šķīstas, kamēr tajā lūkojos. Līdzko pieskaros - brūnie ziedputekšņi pielīp kā sodrēji gan manai rokai, gan pašas ziedlapām. Vai tā ir aizsargāšanās, ziedojot balto cēlumu? Bet varbūt steiga, ar kādu meitenes metas pieaugušo kārtā?
- Nezāles ir tikpat cienījamas kā puķes un dārzeņi. Varbūt vēl vairāk. Jo spēj augt bez kopšanas, lološanas un apgādāšanas.
- Ja gribat apkrāpt malēnieti, tad runājiet par cēliem nodomiem - noticēs.
- Ticu, ka arī no nekā kaut kas var rasties, citādi pasaulē nebūtu brīnumu.
- Un ko viņš caur adatām gribēja pateikt? Parasti mēdz runāt caur puķēm.
