Ja pulkstenis nenodos VIII

July 22nd, 2009 (02:44 pm)

Maigums ir mierīga ūdens virsma pelēkā vasaras vakarā. Tā piekļaujas gaisam un gaismas atspulgam kā atlasa tērps sievietes augumam. (..) Tur zaigo gaišās krāsas, izplūdušas, sajaukušās un kļuvušas nenosakāmas. Visvairāk ir neiegūstamā zelta, apdomīgās zilās, uzticamā sudraba un pratīgās violetās. Nekad ne kaisli sarkanā vai liesmojoši oranžā.
Maigums ir neauglīgs kā pildīts zieds. Tas vai nu izplēn un sakalst līdzīgi rozei vāzē bez ūdens, vai iegūst dzīvību, pārvēršoties mīlestībā.
Es biju ola. Plūdlīniju forma novirzīja dzīves skarbumu secen. Manī viss bija skaidrs: baltums un dzeltenums, stingri norobežoti, tomēr turējās vienkop, (..). Varbūt paliktu tāda līdz mūža galam, ja kādudien nebūtu samanījusi tavu siltumu. (..) Tavs siltums plūda manī iedrošinādams. Es ļāvos tam, jo nekas vairs nebija atgriežams.
Ošu zari plīvo vējā kā zelta aizkari, un viena sarkana kļavlapa gadās man pa kājām. Esam jau ilgi gājuši un tikai pa apli, pa apli vien. Nezinot mērķi un atpūtu, vienīgi ar cerību un ticību. Esmu nogurusi. Tava balss skan kā no tālienes, lai gan arvien vēl esi man cieši līdzās.
Es gribu tev būt kā maize. Ne aplūkojama pa gabalu vai apjūsmojama nepieskaroties, bet izgaršojama, izsmaržojama un baudāma. Pieminama un kārojama, ja trūkst kaut vienu dienu. Stipra un maiga, dienišķa un tomēr svēta, kas dod spēku dzīvot.
Man ienāk prātā aiziet, lai pārbaudītu, vai tev ko nozīmēju. Bet ja nu tu pat nepamanītu? Un es jau nevēlos tevi zaudēt. Vienīgi gribu tev būt kā maize, nevis fazāna spalva pie cepures. Kas grezno, ceļ tavu pašapziņu un mazliet reibina, trīsuļodama pie mazākās pūsmas. Ja pazustu, vai tu pamanītu? Viss pa vecam, tikai manis nebūtu. Iespējams tu pat nodomātu, ka šī fazāna spalva bija traucēklis ikdienas gaitās.
Mēs neesam nolemti viens otram ne manā, ne tavā dzimšanas stundā. Lai gan, tev piedzimstot, zvaigznes droši vien zināja arī par manu atnākšanu. Es emsu radīta tev, un tu esi radīts man. Mēs paši esam radījuši sevi, gadu gaitā pārveidojoties. Un satikāmies, kad bijām viens otram vajadzīgi tieši tādi.