June 27th, 2008 (11:36 am)
Kad ir iekšēja harmonija, ir viegli mīlēt gan bērnu, gan pieaugušo. Kāpēc bērna niķus uztveram kā rotaļu un ar smaidu, bet pieaugušo ne?
Comments
|
Posted by: bērnības cadeau (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} cadeau) Posted at: June 29th, 2008, 10:31 am
|
|
To vienkārši ar laiku iemācās.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: June 29th, 2008, 04:47 pm
|
|
Pieņemsim, ka es to absolūti nemāku atšķirt, tad varbūt vari man īsi vai gari izskaidrot, kā lai es to izdaru? Savādāk es kādam pieaugošajam sākšu kaut ko pārmest, bet viņš vienkārši būs niķojies, vai arī centīšos piedot kaut ko par niķiem, kas tādi nebūt nebūs.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: July 1st, 2008, 03:33 pm
|
|
Tas ir tā, ka redzi, ka cilvēks ir vienkārši agresīvi noskaņots. Ka situāciju nespēs uzlabot neviens joks, neviena ķircināšana. Kad cilvēks ir noslēdzis savu daļu, kas ir bērns. Ka viss tiek uztverts un vērtēts tikai un vienīgi nopietni, kā pieaugušajiem nākas, nepieļaujot pat iespēju, kas attiecīgā situācija ir tikai untums, mirkļa vājums vai neapzināta vēlme paspēlēties ar apkārtējiem, sevi un priekšmetiem vai notikumiem... kā tas ir bērniem.
Nu, apmēram tā.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: July 1st, 2008, 05:39 pm
|
|
Pag, vai tad bērnam arī nav agresīvs noskaņojums? Bērns pasaka, ka grib saldējumu un viss. Vari jokot vai ķircināt, bet bērns brēks, ka grib saldējumu. Kaut kā neredzu īsti atšķirību.
Vēl man ir neskaidrība par to, kā tiek saprasts - "..paspēlēties ar apkārtējiem,.."?
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: July 3rd, 2008, 04:18 pm
|
|
Nē, bērns apzināti kaut ko dara, lai redzētu, cik tālu tiek dota viņam vaļa - cik tālu viņš var aiziet. Tā nav tāda agresija kā pieaugušajiem.
Un tas taču ir vienkārši redzams, kad pieaugušajam ir niķis vai vienkārša ietiepība.
:)
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: July 3rd, 2008, 09:53 pm
|
|
Man gan liekas tieši otrādi. Pieaugušam cilvēkam, ja saprāts ir, tad tas kaut kādā brīdī pēc ķiķināšanas vai kā savādāk var arī parādīties. Bērnam tas saprāts kaut kā vēl nav tik izteikts. Turklāt, arī pieaugušais var skatīties cik tālu var aiziet.
Redzot kā bļaujošs bērns tiek vilkts ar varu prom no saldējuma tirgotāja, nerodas pārliecība, ka viņš grib paskatīties cik tālu var aiziet. Man tas stipri atgādina, ka viņš grib saldējumu un tāpēc arī bļauj. Kad ir aizvilkts pietiekami tālu prom, tad vienkāši saprot, ka saldējuma nebūs un bļaušanu ir bezjēdzīgi turpināt.
Ja Tu saki, ka tas ir vienkārši redzams, tad to visdrīzāk var vienkārši arī kaut kā aprakstīt.
Kā var atpazīt apzinātu rīcību no neapzinātas?